KAPITĀLS: LĒTO KREDĪTU BURBUĻA JĀTNIEKI 28.05.2010

 

 

Niks Paumgartens (Nick Paumgarten) pirms gada žurnālā The New Yorker rakstīja, ka brīdī, kad apkopēja no „Nikaragvas, Salvadoras vai sūds viņu zin’ no kurienes” paņēma kredītu, lai nopirktu māju, ko kopā ar vīru izremontēja un izdevīgi pārdeva, bija skaidrs, ka lēto kredītu uzpūstais nekustamā īpašuma burbulis drīz plīsīs. Viņaprāt, burbuļa pēdējā zalve bija Pekinas Olimpiskās spēles, kuru atklāšanas ceremonija izmaksāja 300 miljonus USD. Mēnesi vēlāk sabruka Lehman Brothers un ballīte oficiāli beidzās.

Lai arī lēto kredītu burbulis bija acīmredzams, tam sekojošās recesijas laikā radušās dažādas konspirācijas teorijas par to, kam tas viss bija izdevīgi. Bet, kā jau parasti, nekādas sazvērestības nav, vienkārši – tāds ir kapitālisms.

Tirgo iedomātu nākotni
Neprātīgi burbuļi ir mūsu ekonomiskās sistēmas sastāvdaļa jau kopš agrīnā kapitālisma pirmā lielā – 1634.–1637. gada Nīderlandes tulpju burbuļa. Džeims Bjūkans (James Buchan) savā grāmatā Frozen Desire apraksta, kā tulpju burbuļa augstākajā punktā Semper Augustus tulpes sīpols maksājis 2000 guldeņu, un salīdzina to ar 1600 guldeņiem, ko Rembrants saņēma par savu slaveno gleznu Naktssardze. Šīs gleznas cena mūsdienās mērāma miljonos, bet vai kāds tagad maksātu miljonus par sīpolu? Tulpju spekulantiem vairs nebija svarīgas reālās tulpes, bet nauda, ko varēja iegūt, tirgojoties ar sīpoliem.

Dž. Bjūkans uzskata, ka burbuļa laikā tiek ignorēta vēstures attīstības normālā gaita. Notiek tirgošanās ar iedomātās nākotnes bagātībām, kuru parādīšanās laikmetu nevienam nav pacietības gaidīt. Spekulācijā iesaistītie cilvēki kļūst par psihopātiem, kas nedzīvo patiesajā realitātē. Kā lai citādi izskaidro prasītos un maksātos 6000 eiro par kvadrātmetru Rīgā? Vienīgi kā psihopātisku fantāziju par to, ka Rīga savā labklājībā jau ir sasniegusi un apsteigusi tādas metropoles kā Londona, Parīze un Maskava. Notika tirgošanās ar nākotnes iedomātajiem īpašumiem. Tika pirktas un pārdotas neuzceltu māju datorgrafikas, par kurām pircēji maksāja ar saviem iedomātajiem nākotnes ienākumiem. Šim sapnim vai murgam neizbēgami bija jābeidzas.

Džons Kasidijs (John Cassidy) 2009. gada rudenī publicētajā rakstā Rational Irrationality pētīja cilvēku uzvedību burbulī. „Problēmas sakni varētu saukt par racionālo iracionalitāti – uzvedību, kas indivīda līmenī ir perfekti saprātīga, bet, kopējās tirgus uzvedības pastiprināta, rada postu.” Mēģinājumi jāt burbuli var šķist kā pilnīgi racionāla uzvedība, visiem cenšoties investēt augošā burbulī un pārdot brīdi pirms tā pārsprāgšanas.

Domino efekts un uzpirkšana
Kā piemēru postoši racionālai uzvedībai viņš min kreditēšanas apstāšanos, kas sākās 2007. gada vasarā. Bankas pieņēma prātīgu lēmumu samazināt kreditēšanu un saglabāt savu kapitālu. Taču rezultāts bija katastrofāls. Apstājoties kreditēšanai, uzņēmumi bija spiesti pārdot savus īpašumus, lai iegūtu naudu, kas izraisīja vēl straujāku īpašumu un akciju vērtības krišanos.

Daudzus pievīla arī slavenās reitingu aģentūras Fitch, Moody’s, Standard & Poor’s, kurām Volstrīta maksāja par to, ka riskantie kredītu produkti saņem augstus reitingus. Nevēlēšanās sniegt augstāko reitingu izraisīja to, ka pārbaudāmais klients izvēlējās izmantot (un, protams, tai maksāt) citu reitinga aģentūru. Tādējādi smagi tika maldināti tie, kas paļāvās uz reitinga aģentūru vērtējumiem, lai arī aģentūras jau 2006. gadā zināja, ka viņu riska modeļi ir nepareizi.

Trakie vadītāji?
Burbuļa laikā nav laika loģiskai diskusijai, jo visi vēlas nopelnīt, pat par spīti veselajam saprātam un pieredzei. Nu jau bijušais Citigroup CEO Čārlzs Prinss (Charles Prince) apzinājās lēto kredītu radītās briesmas, taču intervijā norādīja, ka viņam faktiski nebija citas izvēles, jo „tik ilgi, kamēr skan mūzika, tev ir jāceļas un jādejo”.

Nu jau bankrotējušo vai pārpirkto finanšu institūciju vadītājiem burbuļa laikā burbulis bija jāpūš kopā ar citiem, lai palielinātu savu uzņēmumu tirgus daļu, peļņu un akciju cenu. Tie vadītāji, kas burbulī izvēlas konservatīvi nogaidīt un neiesaistīties, riskē zaudēt vai nu klientus, vai savu darbu, jo nepilda sistēmas galveno uzdevumu – maksimizēt peļņu.

Arī uzņēmuma vadītāju atalgojuma modelis ar akciju iespējām un peļņas bonusiem garantēja to, ka tie bija gatavi ļoti lieliem profesionāliem riskiem, jo, zaudējot biznesā, tiem tomēr nenāktos zaudēt savu stāvokli sabiedrībā, raksta Kasidijs.

Šeit der atcerēties 1931. gadā Džona Mainarda Keinsa (John Maynard Keynes) rakstīto: „Bankas un baņķieri jau sava rakstura dēļ ir akli. Viņi neparedzēja notikumus. Žēl, bet prātīgs banķieris ir nevis tāds, kas paredz briesmas un izvairās no tām, bet tāds, kas tad, kad izputināts, ir izputināts pieņemtā un tradicionālā veidā kopā ar citiem tā, ka neviens īsti nevar viņu vainot.”

Visam pamatā – parāds
N. Paumgartena intervētais Ņujorkā dzīvojošais tirgus analītiķis Kolins Negričs (Colin Negrych) saka, ka cilvēkus raksturo divas lietas: „pirmkārt, ikviens vēlas būt pasaules naba, un, otrkārt, visi vēlas, lai viņu īpašumu vērtība nepārtraukti pieaugtu”. Viņš piebilst, ka vienīgais, kas burbuļa laikā reāli pieauga, bija parāds.

Brīvi pieejamā nauda izraisīja lielāku pirkšanu, kas, savukārt, lielākas īpašumu cenas, kuras radīja vēl lielāku aizņemšanos. Vienīgais, kas noteica lietu vērtību un pieejamību, bija kredīta iegūšanas iespējas. Lai arī lētās naudas pārpilnības blakusefekts bija inflācija, likās, ka radīta mūžīgā patēriņa veicināšanas mašīna. Un mītiskā Volstrīta izdomāja aizvien jaunus argumentus tam, lai racionalizētu ilūziju, ka pieaugošs parāds ir ilgtspējīgs modelis, kas cilvēkiem, uzņēmumiem un valstīm ļauj pārkāpt plaisu starp sapņiem un iespējām.

Arī GfK veiktais jaunais Latvijas iedzīvotāju paradumu pētījums rāda, ka cilvēki ir gatavi vairāk taupīt un lieki netērēties. Taču ticamāk, ka šīs izmaiņas dzīvesstilā nav filozofisku dzīves būtības meklējumu rezultāts, bet vienkārši recesijas un naudas trūkuma izraisīts taupīgums.

Kas neriskē, tas vinnē
Paradoksāli, bet tā vietā, lai aicinātu cilvēkus dzīvot prātīgāk un taupīt, valsts motivē tos turpināt tērēt un aizņemties. Latvijā iedzīvotāji tiek aicināti riskēt un kļūt par uzņēmējiem, dibinot viena lata SIA. Taču šāda politika tikai mudina nepārdomāti riskēt cilvēkiem, kam nav nedz kapitāla, nedz zināšanu, lai tirgū gūtu panākumus.

Ekonomists Skots Šeins (Scott Shane), grāmatas The Illusions of Entrepreneurship autors, uzskata, ka laiks un nauda būtu jāvelta jau esošo uzņēmumu atbalstam, jo jaundibinātie uzņēmumi ASV vidēji bankrotē pēc pirmajiem pieciem gadiem un to dibinātāji desmit gados paši nopelna 35% mazāk, nekā tie pelnītu, ja strādātu algotā darbā. Viņš arī raksta, ka jaunizveidotajiem uzņēmumiem parasti trūkst kapitāla; tie sāk no tukšas vietas, lai arī prātīgāk būtu pārņemt jau pastāvošu biznesu; 90% no straujāk augošajiem uzņēmumiem darbojas B2B sektorā, bet lielākā daļa jaundibināto uzņēmumu tirgo patērētājiem, un tie parasti sāk darboties jau aizņemtā tirgū, kur konkurē vienīgi ar mazāko cenu, nevis cenšas darboties neapgūtā nišā.

Tieši tie, kas lieki neriskē, bet uzvedas gudri un drosmīgi, biznesā iegūst visvairāk. Grāmatas From Predators to Icons: Exposing the Myth of the Business Hero  autori raksta, ka patiesi veiksmīgi uzņēmēji ir kā plēsēji, kas uzbrūk tikai pēc tam, kad rūpīgi izplānojuši uzbrukumu, nevis vienkārši skraida pa mežu, cerot uzskriet virsū medījumam.

Pasaules vēsturē izdevīgākais darījums
No lēto kredītu burbuļa, kura sprādziens sagrāva budžetus visā pasaulē, visvairāk ieguva līdz tam neievērojams maza hedžfonda vadītājs Džons Paulsons (John Paulson). Izskaitļojot, ka no 1975. līdz 2000. gadam ASV mājokļu cenas palielinājās vidēji par 1,4% gadā, bet kopš 2000. gada tās ik gadu pieauga par 7%, Dž. Paulsons saprata, ka, burbulim plīstot, cenas mazināsies par gandrīz 40%, lai atgrieztos savā vēsturiskajā līmenī. Taču neatbildēts palika jautājums, kad un cik viegli tas plīsīs. Dž. Paulsona fonds veica aprēķinus, ka, pretēji vairākuma viedoklim, burbulis turas tikai uz vienu faktoru, pieaugošajām NĪ cenām, un ka viņam izdosies nopelnīt pat tad, ja cenas tikai apturēs savu izaugsmi.

Dž. Paulsons sāka vairumā pirkt kredītsaistību neizpildes mijmaiņas līgumus (credit default swaps), kas tobrīd bija nopērkami par mazu naudu – miljonu vērts kredītu apdrošināšanas līgums bija nopērkams par desmit tūkstošiem. Tā kā gaisā valdīja burbuļa nereālais optimisms, Dž. Paulsons naudu fonda izveidei tikai ar grūtībām savāca no draugiem un ģimenes, jo neviena lielā banka nevēlējās ieguldīt viņa fondā. Burbulim plīstot, 2007. gadā Dž. Paulsona fonds nopelnīja 15 miljardus USD un 2008. vēl papildus 5 miljardus, tādējādi īstenojot pasaules vēsturē izdevīgāko darījumu.

Raksta fragmenti pārpublicēti no žurnāla "Kapitāls". Pilns raksts atrodams šeit:

http://www.kapitals.lv/raksti/leto-kreditu-burbula-jatnieki

 

© Treideri.lv

Fatal error: require() [function.require]: Failed opening required '/home/treideri/public_html/comments/comments.php' (include_path='.:/usr/local/php52/pear') in /home/treideri/public_html/zinas/ekonomikas-burbulji-2805.php on line 145