|
|
 |
KĀPĒC ASV UZVARĒS GLOBĀLAJĀ VALŪTU CĪŅĀ?
Ikgadējā Starptautiskā Valūtas fonda sēdē šajā gadā dominēja valūtu tēma. Precīzāk sakot, tikai divu valūtu: dolāra un juaņas – pirmās pārāk ievērojamas vājināšanās dēļ, otrās — pārmērīgas ne elastības dēļ. Bet aiz šiem sīkumiem stāv galvenā problēma: kā vislabāk īstenot pasaules ekonomikas korekcijas. Olivers Blančards, SVF padomnieks ekonomikas jautājumos, savā ievadvārdā referātam par pasaules ekonomikas stāvokli un perspektīvām saka: ""Noturīgas, līdzsvarotas un stabilas pasaules ekonomikas atjaunošanas" sasniegšana — citējot mērķus, noteiktos Lielā Divdesmitnieka samitā Pitsburgā, - nevar būt viegla. Tā prasa divu fundamentālu un sarežģītu procesu realizāciju, lai atjaunotu ekonomisko līdzsvaru". Pirmais ir ietverts iekšējā līdzsvara atjaunošanā — atgriešanās pie atkarības no privātā pieprasījuma attīstītajās ekonomikās un šīs krīzes gaitā atklāto fiskālo deficītu samazināšanas. Otrais paredz ārējā līdzsvara atjaunošanu – atkarības no tīrā eksporta palielināšanu ASV un dažās citās attīstītās valstīs un iekšējā pieprasījuma palielināšanu dažās attīstītās valstīs, it īpaši Ķīnā. Diemžēl rezumēja profesors Brančards, "šie divi līdzsvara atjaunošanas procesi norisinās pārāk lēni". Šo līdzsvara atjaunošanu var aplūkot divās dimensijās. Pirmkārt, attīstītām valstīm ar augstiem izdevumiem un augstu deficītu nepieciešams samazināt aizņemtos līdzekļus savos privātajos sektoros, tiecoties sasniegt to, ko Mohameds El-Erians no investīciju kompānijas Pimco nosauca par "jauno normu". Otrkārt, ekonomiku ar noturīgu ārējo stāvokli, ievērojamajām investīciju iespējām vai ar abām šīm sastāvdaļām, reālajiem valūtu kursiem jāpaaugstinās tai laikā, kā iekšējā pieprasījuma palielināšanās kompensē patstāvīgo tīrā eksporta atpalikšanu. Agresīvā monetārā politika, kuru veic Štati, emitējot rezerves valūtu, ir abu procesu sastāvdaļa. Sarūgtinājuma saucieni, kuri ir dzirdami pa visu pasauli, citu valūtu pret dolāru kāpuma gaismā, daļēji atspoguļo nevienmērīgu amerikāņu politikas ietekmi. Pie kam tā atspoguļo neatlaidīgu nevēlēšanos pieņemt nepieciešamās izmaiņas, kad katrs kapitāla saņēmējs cenšas izmainīt kāda realizējamo nevēlamo regulēšanu. Pāris vārdos, ASV vēlas izraisīt inflāciju pārējā pasaulē pa to laiku, kamēr visi pārējie cenšas izprovocēt deflāciju ASV. Un ASV uzvarēs šajā cīņā, par cik valstij ir neierobežotas iespējas: Federālā rezervju sistēma var uzdrukāt tik dolāru, cik vēlēsies. Ko nepieciešams apspriest, tad tie ir globālās piekāpšanās nosacījumi: nepieciešamās izmaiņas nominālajos valūtu kursos un iekšējās politikās visā pasaulē. Ja jūs vēlaties saprast, cik agresīva var kļūt ASV politika, izlasiet Ņujorkas FRB priekšsēdētāja Viljama Dadli pēdējo runu. Viņš atzīmē, ka "pēdējos ceturkšņos ekonomikas kāpuma tempi bija pesimistiski pat salīdzinājumā ar mūsu vispieticīgākajām cerībām šī gada sākumā". Aiz tā slēpjas amerikāņu mājsaimniecību deleveridžs. Tātad ar ko šeit var palīdzēt monetārā politika? Viņa atbilde ir tā, ka "ļoti mazas procentu likmes palīdzēs uzturēt aktīvu vērtību, pie reizes palīdzot nolīdzināt korekciju procesu, pie kam nodrošinot lielu mājokļu pieejamību un ļaujot aizņēmējam samazināt parādsaistību procentu izmaksas. Pie kam, ... tai pakāpē, kurā monetārā politika var kavēt potenciālo negatīvo ekonomisko seku izplatīšanos, ... tā var mudināt mājsaimniecības un kompānijas, kuru rīcībā ir līdzekļi, patērēt šos līdzekļus". Pie kam pašreizējais zemais vai krītošais inflācijas līmenis atstāj potenciālu graujošu ietekmi. Sliktākajā gadījumā ekonomika var iet bojā no parāda deflācijas. Amerikāņu ienesīgums un inflācija jau demonstrē tendences, kas tika novērotas Japānā 90.-tajos gados. FRS vēlas apturēt šo trendu. Tieši tamdēļ liekas nenovēršams vēl viens kvantitatīvās mīkstināšanas posms. Īsāk sakot, amerikāņu politiķi izdarīs visu, kas nepieciešams, lai izvairītos no deflācijas. Īstenībā, FRS darbosies tikmēr, kamēr ASV neatjaunosies līdz iepriekšējam līmenim. Šo pūļu sekas attiecībā uz pārējām pasaules valstīm Federālās rezerves neinteresē. Savukārt sekas pasaulē ir pilnībā acīmredzamas: politika nodrošinās cenu paaugstināšanos uz ilgtermiņa aktīviem un stimulēs kapitāla pieplūdumu valstīm ar mazāk ekspansionistisku monetāro politiku (tādas kā Šveice) vai ar lielāku peļņu (pie tām attiecas attīstošās ekonomikas). Tieši tas arī norisinās. Pēc Vašingtonā esošā Starptautiskā finanšu institūta prognozēm ārzemju kapitāla tīrā plūsma attīstošajās ekonomikās 2010. un 2011.gadā sastādīs vairāk par $800 miljardiem. Institūta speciālisti tāpat prognozē masīvu intervenci no šī kapitāla saņēmēju puses, kaut arī ar kursu pazemināšanos. Kapitāla pieplūduma saņēmēji, vai tie ir attīstītās vai attīstošās valstis, stāv sarežģītas izvēles priekšā: pieļaut savas valūtas maiņas kursa pieaugumu, ar to pašu pazeminot konkurētspēju starptautiskajā arēnā; iejaukties valūtas tirgos, tādā veidā uzkrājot liekos dolārus, apdraudot iekšējo naudas stabilitāti un pazeminot konkurētspēju ārējā tirgū; vai noturēt kapitāla plūsmu ar nodokļu un direktīvu palīdzību. Vēsturiski valdības izvēlējās kombinācijas no visām trim komponentēm. Tāpat būs arī šoreiz. Dabiski, var iedomāties arī citu ceļu. Īstenībā, Ķīna iebilst pret ASV milzīgajiem fiskālajiem deficītiem un netradicionālo monetāro politiku. Ķīna tāpat ir pilna apņemšanās noturēt inflāciju valsts iekšienē un ierobežot savas valūtas nostiprināšanu. Šīs politikas jēga ir acīmredzama: reālo maiņas kursu korekcijām jānorisinās caur cenu pazemināšanos ASV iekšējā tirgū. Ķīna vēlas veikt deflācijas korekcijas attiecībā pret ASV, tāpat kā Vācija dara attiecībā pret Grieķiju. Tomēr tas nenotiks. Ja arī tas notiktu, tad tas nebūtu Ķīnas interesēs. Kā kreditors, Ķīna būtu priecīga par savu pretenziju pret ASV reālās vērtības paaugstināšanos. Savukārt deflācija ASV draudētu ar pasaules ekonomikas kritumu. Profesoram Blančardam noteikti ir taisnība: gaidāmās korekcijas būs grūtas; pie tam tās vēl praktiski nav sākušās. ASV nav noskaņota uz sadarbību, viņi grib uzspiest savu gribu, drukājot naudu. Un Štati uzvarēs šo kauju, vienā vai otrā veidā: vai nu viņi izraisīs inflāciju visā pārējā pasaulē, vai arī nodrošinās valūtu nominālo maiņas kursu attiecībā pret dolāru kāpumu šajās valstīs. Diemžēl tas novedīs pie pilnīga haosa – mazāk aizsargātās ekonomikas (Brazīlijas vai Dienvidāfrikas) būs spiestas veikt korekcijas, bet savukārt citas, ar aizsardzību maiņas kursa kontroles veidā (kā Ķīna) varēs vieglāk tikt galā ar uzdevumu. Visiem būtu vieglāk pameklēt koordinētu pieeju. Iespējams, Lielā divdesmitnieka valstu līderi pat varēs izmantot "savstarpējā novērtējuma procedūru" šī mērķa sasniegšanai. Novembra G20 samits Seulā – lieliska iespēja tam. Šaubu par tā nepieciešamību nevar būt. Kas skar vēlēšanos panākt vienošanos, tad šeit gan ir pietiekami daudz šaubu. Šīs krīzes sliktākajā fāzē valstu līderi turējās saliedēti. Savukārt tagad FRS vēlas atdalīties no pārējiem.
Materiāla pārpublicēšanas gadījumā, obligāta atsauce uz Treideri.lv portālu.
03.11.2010. © Treideri.lv 
|