Zelts: mīlēt vai nīst?

Treideri | 8. novembris 2012 19:27
Zelts: mīlēt vai nīst?

Investīciju zelts nav viegls aktīvs. Gan tiešā nozīmē-tīra zelta lode

ar diametru 46 mm sver 1 kg; gan pārnestā- par zelta kā monetārā instrumenta nozīmību tiek lauzti šķēpi jau gadiem. Eļļu šīm diskusijām pielej arī fakts, ka zelts pēdējos 11 gadus, un izskatās, ka arī jau 12.gadu, pēc kārtas nemitīgi pieaug cenā. Šis nemitīgais cenu pieaugums izraisa visāda veida spekulācijas par zelta cenu „burbuli” un  tā pārvērtēto nozīmi monetārajā sistēmā.

Manuprāt, zelta cenas nevar būt „burbulis”, jo tās vienkārši ataino naudas vērtības kritumu. Vispārpieņemts ir uzskats, ka zelta vērtību izsaka naudas vienībās-dolāros, eiro vai latos. Taču vēsturiski tieši zelta unce vai grams izsaka valūtas vērtību, nevis otrādi. Kādreiz 18.gadsimta Anglijā pat bija viedoklis, ka naudas vienības tieši tā arī jānosauc-1 unce vai 1 grams. Taču palika pie sterliņu mārciņas, kas patiesībā arī ir svara mērvienība.

Neskatoties uz joprojām saspringto situāciju pasaules ekonomikā, zelta cenas 2012.gada laikā līdz šim demonstrēja mērenu pieaugumu, ilgu laiku svārstoties samērā plašās amplitūdās. Tomēr nav izslēgts, ka līdz gada beigām tās tomēr sasniegs 1900-2000 USD/oz atzīmi, jo pieprasījums pēc tā ir pietiekami stabils.

Pēc Pasaules Zelta Padomes datiem zelta pieprasījums pirmajos 2 gada kvartālos, krities par 7%, taču vērtības ziņā palicis stabils-aptuveni 51 mljrd.USD apjomā.  Kopējo pieprasījumu ietekmējis Indijas zelta importa samazināšanās par gandrīz 40%. Tas skaidrojams ar Indijas rūpijas vājumu un izmaiņām nodokļu politikā. Indijas vadošā elite vaino cilvēku velmi iegādāties zeltu, kas vājinājusi rūpijas vērtību. Valdība uzsāka  kampaņu, aicinot neiegādāties zeltu un pastiprinot to ar nodokļu pacelšanu zelta iegādei. Tādā veidā valdība mēģināja samazināt pieprasījumu pēc zelta un, spriežot pēc statistikas datiem, tas viņai sekmīgi arī izdevies.

Jāpiebilst, ka Indijas un Ķīnas kopējais pieprasījums veido vairāk nekā 45% no pasaules juveliernozares un investīciju pieprasījuma. Saprotams, ka tik ievērojams Indijas pieprasījuma kritums, nozīmīgi ietekmē zelta cenas. Taču tas ietekmējis tās daudz mazāk, nekā varētu sagaidīt- zelta cenas palika praktiski nemainīgas, svārstoties 1700-1800 USD par unci rajonā

Indijas pieprasījuma kritumu kompensējis oficiālā sektora pieprasījuma pieaugums, jeb Centrālo Banku pieprasījums, kas 2012.gada 2 ceturkšņos sastādījis ap 16% no kopējā pasaules pieprasījuma. Vēl 2010.gadā oficiālā sektora pieprasījums bija tikai 2.5%, taču 2011.gadā sasniedza 10.2% no kopējā zelta pieprasījuma. Centrālo banku interese par zeltu skaidrojama ar vēlmi diversificēt valūtu riskus un saglabāt savu aktīvu pirktspēju ilgtermiņā. Dažām valstīm, piemēram, Irānai, zelts faktiski kļuvis par alternatīvu norēķinu valūtu lai samaksātu par importa precēm, par kurām ieviesto sankciju dēļ vair nevar norēķināties ar iesaldētajiem dolāru un eiro kontiem.

Lai gan centrālo banku ekonomisti un analītiķi, piemēram, Latvijas Bankas komentāros vai SVF izteikumos ir vieni no lielākajiem zelta kā monetārā instrumenta kritizētājiem un skeptiķiem, tas netraucēm šiem pašiem kritizētājiem palielināt savus ieguldījumus šajā aktīvā.

Piemēram, Krievijas Centrālās Bankas zelta rezerves ir augstākās kopš 1993.gada un tā konsekventi turpina palielināt savus krājumus. Arī citu valstu centrālās bankas pēdējā laikā burtiski grābj zeltu: Ķīna, Meksika, Filipīnas, Turcija, Taizeme. Kādēļ oficiālais sektors pērk zeltu, ja uzskata to par nederīgu, riskantu un arhaisku instrumentu? Lai šis jautājums paliek retorisks.

Salīdzinājumā ar oficiālo sektoru, pasaules juveliernozares pieprasījums pēdējos gados samazinājies no 48 % līdz 42%. Rūpniecības pieprasījums šajos gados saglabājies pietiekami stabils: 10-11% robežās. Juveliernozares pieprasījuma kritumu var skaidrot ar diezgan augsto zelta cenu, kas juveliernozarei sadārdzina gala produktu, kuru, attiecīgi, grūtāk realizēt. Arī tradicionālā juvelierizstrādājumu tirgus problēmas Indijā samazina nozares apgrozījumu.

Savukārt, investīciju pieprasījums pēc zelta samazinājies no 38% 2010.gadā līdz vidēji 34% 2012.gada 2 ceturkšņos. Investīciju pieprasījuma kritums gan nav tik nozīmīgs, lai runātu par tendences izmaiņām. Bez tam, oficiālā sektora (centrālo banku) pieprasījums pēc būtības arī uzskatāms par investīciju pieprasījumu. Tādēļ kopējais investīciju trends saglabājas pieaugošs.

Kopējais zelta pieprasījums 2010.-2011.gadā bija 4100-4500 tonnas. 2012.gada pirmajos 2 kvartālos pieprasījums bija ap 2000 tonnas. Uz šāda pieprasījuma fona gada zelta ieguve aptuveni  2500-2600  tonnu apmērā izskatās nepietiekoša. Taču jāņem vērā arī visas cilvēces vēsturē iegūtie aptuveni 170 000 tonnu zelta, kas jau tādā vai citādā veidā atrodas rūpnieku, juvelierindustrijas un investoru glabātuvēs.

Interesanti aplūkot zelta ieguves pašizmaksu, jo tā varētu būt viens no robežstabiņiem, uz kuru varētu orientēties, lai novērtētu iespējamo zelta pārvērtēšanas pakāpi. Ieguves pašizmaksu noteikt grūti, jo tā var būt ļoti dažāda. Tā, piemēram, Marks Kutifani , no Anglogold Ashanti, saka, ka viņu kompānijas ieguves pašizmaksa ir aptuveni 1200 USD/oz, bet nozarē vidēji ap 1250 USD/oz. Savukārt, Stīvs Letvins no Iamgold norāda, ka „grūti noteikt ieguves pašizmaksu, bet tā nav mazāka par 1200 USD/oz.”

Tātad, ieguves pašizmaksu 2012.gadā varam vērtēt aptuveni 1200 USD/oz rajonā. Savukārt, zemāk norādīts grafiks, kas ilustrē ieguves pašizmaksu no 2007.gada līdz 2011.gadam. Pelēkā krāsā norādītas zelta vidējās cenas par unci, tumšākā-nozares vidējā ieguves pašizmaksa. No tā izriet, ka ieguves pašizmaksas cenas 2012.gadā strauji pieaugušas gandrīz divas reizes, kas, iespējams, skaidrojams ar energoresursu un vispārējo cenu pieaugumu, t.sk.darbaspēka sadārdzināšanos un jaunu atradņu apgūšanas izmaksu palielināšanos.

Ieguves pašizmaksai gan ir nozīme tikai neapmierināta pieprasījuma gadījumā. Tomēr pašlaik tieši šāds neapmierinātais pieprasījums ir novērojams, tādēļ pie ieguves pašizmaksas cenas ap 1200-1250 USD/oz, vidējā zelta cena ap 1600 USD/oz, kāda fiksēta 2.ceturksnī, nemaz neizskatās tik ļoti parvērtēta.

Ieguves pašizmaksas cenas ir svarīgs lielums, kas norāda iespējamās zelta cenas zemākos līmeņus jeb tā atbalsta cenas. Ņemot vērā, ka zelta ieguves apjoms gada griezumā nodrošina vairāk kā pusi no gada pieprasījuma, ir skaidrs, ka , ja zelta cenas samazinās zem ieguves pašizmaksas, tad nozare nevar ilgstoši nodrošināt nepieciešamo zelta piegādi tirgū. Tad apstājas arī jaunu atradņu apgūšana, kurām vajadzīgi lieli līdzekļi un ilgstošs kapitāla aprites laiks. Bez tam, jaunas ieguves vietas ir aizvien grūtāk izstrādāt-parasti ieguves vietas atrodas tālu no labi attīstītas infastruktūras un arī bagātas, ar augstu zelta saturu, atradnes atrod aizvien mazāk. Daudz biežāk nākas izstrādāt tādas atradnes, kurās zelta saturs ir tik niecīgs, ka vēl dažas desmitgades atpakaļ šīs atradnes neuzskatīja par perspektīvām.

Kopumā jāsaka, ka visi fundamentālie faktori joprojām norāda uz zelta cenu pieaugumu. Kā norāda savos pētījumos, Pasaules Zelta Padome, tad deflācijas bažas dažās valstīs ir iemesls turpināt uzsākto ekonomikas  stimulēšanu ASV un Eiropā. Ultraliberālā monetārā politika, papildus likviditātes nodrošināsana par jebkuru cenu, drukājot aizvien jaunu naudas apjomu, var novest pie tā, ka netradicionālas monetārās politikas un paaugstināta inflācijas riska apstākļos valūtu vērtība turpinās samazināties. Šie faktori turpmāk varētu veidot pamatu zelta investīcijām.

Joprojām nav atrisināta Eirozonas parādu krīze, kas vairo bažas par kapitālieguldījumu drošību.Pašlaik novērojama tendence, ka investori iezvēlas pat negatīvu ienesīgumu, piemēram, ieguldījumus Vācijas obligācijās, piemaksājot par to aptuveni 0,05%, par prioritāti izvēloties ieguldījumu drošibu.

Neraugoties uz bezriska aktīvu pārvērtēšanu, kura rezultātā zelta cenas izjūt spiedienu, tas, ka zeltam nav kredītriska, un zeltam piemītošā likviditāte un spēja ierobežot risku ir padarījusi zeltu par pievilcīgu līdzekli kapitāla saglabāšanai ilgtermiņā.

Tādēļ, domājams, ka investīcijas zeltā arī tuvākajā nākotnē sola kapitāla saglabāšanu un labas peļņas iespējas. Investīciju sektora pieprasījums saglabājas pietiekami augsts, pat neskatoties uz lielāko tirgu (Indijas un Ķīnas) pieprasījuma mazināšanos. Daļēji to atsver oficiālā sektora (centrālo banku) pirkumi, bet tuvākajā nākotnē zelta pieprasījumu nodrošinās naudas vērtības kritums ASV un ES pieņemto ekonomikas stimulēšanas pasākumu ietekmē.

Lai lauztu zelta cenu „vēršu” trendu, nepieciešami jaunumi, kas pārliecinās investorus ieguldīt reālajā ekonomikas sektorā. Kamēr šāda iespēja kapitālam nav nodrošināta, zelta „vērši” var būt mierīgi.

Avots: Latgold


Patika raksts!?
Padalies!

Saistītie raksti

Reklāma

Cenas un standarti
Tālrunis +37126443969
E-pasts: administracija@treideri.lv

Treideri.lv