KĀ MŪS IEDZINA PARĀDU VERDZĪBĀ UN KĀ NO TĀS IZKĻŪT.
I daļa

 

Ir divi nācijas iekarošanas ceļi.
Pirmais ir ar zobenu, otrais – ievilinot parādos.
/ASV prezidents Džons Adams/

 

Iztēlojies, ka esi nolēmis ar vilcienu braukt no Rēzeknes uz Rīgu. Tev ir ceļa soma un biļetei nepieciešamā nauda. Tu ierodies Rēzeknes stacijā, kurā vilcienu jau gaida arī citi pasažieri. Taču kasiere paziņo: „Jā, vilciens tūlīt pienāks, un es redzu, ka jums visiem ir nauda. Taču braukt jūs nevarēsiet, jo man beigušās biļetes.” Un tā vilciens, piecas minūtes pagaidījis, aizbrauc uz Rīgu tukšs, sapīkušos braukt gribētājus atstājot uz sniegotā perona. Pēc nedēļas avīzē lasām paziņojumu, ka vilciens Rēzekne - Rīga pārtraucis satiksmi, jo biļešu trūkuma dēļ SIA „Pasažieru vilciens” vairs nav naudas dīzeļdegvielas iepirkšanai un mašīnistu algošanai.

Nauda kā pakalpojuma vai padarītā darba mērvienība

Vai izklausās neticami?

Taču tieši tāda parādība pašlaik vērojama visā Latvijas ekonomikā, tikai biļešu trūkuma vietā mūs žņaudz naudas trūkums. Mums nav naudas, tāpēc bankrotē uzņēmumi, zūd darbavietas, samazinās pirkumi veikalā, algas, sociālie pabalsti un pensijas, arvien vairāk cilvēku vairs nespēj samaksāt par dzīvokli, medikamentiem, kredītu un citiem pakalpojumiem. Vilciena biļete faktiski arī ir nauda, kas izteikta tajā pašā mērvienībā, bet kas derīga tikai noteiktos vilcienu maršrutos. Piemēram, uz biļetes Rēzekne - Rīga atradīsiet summu – Ls 4,80. Biļeti katrs var kasē apmainīt pret naudu, un otrādi.

Ievadā aprakstītais scenārijs varēja būt arī citādāks. Piemēram, tu ierodies Rēzeknes stacijā ar kartupeļu maisu, cits pasažieris – ar cūkas gurnu, vēl cits ar lietotu šujmašīnu, ceturtais piesakās par mašīnista palīgu utt. Kad pienāk vilciens, pasažieri drūzmējas pie mašīnista ar saviem atnestajiem labumiem un kaulējas, par cik mašīnists būs gatavs katru aizvest līdz Rīgai. Kad vienošanās panākta, mašīnists savāc pasažieru veltes, un pasažieri laimīgi ieņem vietas vagonos. Rīgā mašīnists daļu savākto labumu atstāj sev iztikšanai, daļu nodod SIA „Pasažieru vilciens”, bet atlikumu iemaina pret dīzeļdegvielu nākamajam reisam.

Vai tā varētu būt? – Protams! Patiesībā tieši tā savulaik rīkojās mūsu senči. Piemēram, kāds kaimiņam aiznesa pāris maisu auzu, lai aizņemtos zirgu braukšanai uz tuvāko tirgu, kurā savukārt citu savu produkciju iemainītu pret saimniecībā nepieciešamām precēm: ziepēm, izkapti, apģērbu u.c. Arī mēs ikdienā iesaistāmies šādā naturālā tirdzniecībā, piemēram, kāds skolnieks pret saliekamo nazi iemaina pastmarku kolekciju. Šādu vērtību apmaiņu mūsdienās sauc par barteri. Taču piekritīsiet, ka tāda tirdzniecība bieži vien būtu visai neērta. Tāpēc jau cilvēki izdomājuši naudu un citus vērtspapīrus.

Naudai pašai par sevi nav nekādas vērtības. Droši vien daudziem mājās glabājas veci padomju vai cara laika rubļi, pirmskara laika papīra lati, okupācijas laika vācu ostmarkas, Staļina laika valsts aizņēmuma obligācijas un citi līdzīgi papīri. Tiem vairs nav vērtības, ja nu vienīgi kolekcionāru vidū. Arī mūsdienu latiem, iespējams, pēc kāda laika nebūs nekādas vērtības. Taču pagaidām mēs par latiem varam brīvi pirkt dažādas nepieciešamas un ne tik nepieciešamas mantas un pakalpojumus.

Patiesībā nauda ir tāda pati mērvienība kā centimetri, kilogrami, litri. Ja ar centimetriem vai collām mēs mēram priekšmetu garumu vai attālumu, tad ar naudu mēs mēram darba, mantu vai citu pakalpojumu vērtību.

Tomēr t.s. tirgus ekonomikā mēs vērojam brīnumainas lietas. Ja centimetri un kilogrami kā mērvienības gadu no gada nemainās, tad naudas vērtība un pirktspēja mainās gandrīz nepārtraukti. Latvijas Banka ik dienas izsludina oficiālo lata apmaiņas kursu pret citu valstu valūtām, taču arī iekšzemē vērtību cenas mainās inflācijas, deflācijas un citu ekonomisku parādību iespaidā. Kad latu sāka emitēt 1993. gadā, par pieciem latiem varēja nopirkt samērā daudz, bet tagad – krietni vien mazāk. E. Repšes sludinātā lata stabilitāte, protams, bija salti meli un propaganda. Svarīgi saprast, ka mainās nevis darba un pakalpojumu vērtība (maizes kukulis 1993. gadā bija tikpat vērtīgs kā tagad), bet gan pati vērtību mērvienība – mūsu gadījumā lats. Kāpēc tas tā notiek?

Naudu manipulē

Lai arī patiešām nauda sākotnēji tika radīta ar vienīgo nolūku – atvieglot vērtību apmaiņu, tomēr zināmas aprindas ar laiku iemanījās naudu manipulēt – ar naudu taisīt vēl vairāk naudas. Tā ir ļoti sena parādība, un cilvēce jau no iesākumiem pret to dažādi cīnījusies un aizsargājusies. Taču vēstures mācības ātri vien tikušas aizmirstas, tāpēc valstis un civilizācijas ar apbrīnojamu cikliskumu atkal un atkal pārdzīvo ekonomiskas krīzes, sabrukumus un postu.

Visās reliģijās un garīgajās mācībās manipulācijas ar naudu ir kategoriski aizliegtas. Senatnē galveno naudas manipulācijas formu sauca par augļošanu, vēlāk – arī par spekulācijām. Visizplatītākais, lai arī ne vienīgais, augļošanas paveids ir naudas aizdošana uz procentiem. Rietumu civilizācijā ar to sāka nodarboties zeltkaļi, kuri vēlāk kļuva par baņķieriem.

Ierasts domāt, ka banku sektoram ir kaut kāda īpaša saistība ar ebrejiem – tradicionālais baņķiera tēls sabiedrības apziņā ir ebrejs. Arī mūsdienās divas redzamākās bankas, kuru bankrots satricināja Latvijas ekonomiku (Banka Baltija un Parex) formāli piederēja ebreju tautības pārstāvjiem. Lai arī daudzas bankas pārvalda citu tautību pārstāvji, minētajam iespaidam patiešām ir vēsturisks pamats.

Lai arī jūdu reliģijā augļošana ir aizliegta attiecībās ar citiem jūdiem, taču naudu uz procentiem atļauts aizdot citu reliģiju pārstāvjiem (skat. Veco derību – Deuteronomija 15: 6 un citās vietās). Kristiešu attieksmi pret augļošanu praksē demonstrēja pats Jēzus, izdzenot augļotājus no Jeruzalemes tempļa. Augļošanas aizliegums sākotnēji bija spēkā gan kristiešu, gan musulmaņu zemēs, taču ar laiku kristīgo zemju pārvaldītāji to sāka pieļaut un veicināt, taču ar noteikumu, ka to drīkst darīt vienīgi jūdi, kuru reliģija to atļauj. Un tā paši kristiešu karaļi, lai uzturētu savu izšķērdīgo dzīvesveidu un finansētu karus (kas, protams, arī notika pretēji Jēzus mācībai), labprāt no šiem baņķieriem aizņēmās, parādus garantējot ar visu savas karaļvalsts bagātību. Tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc banku jomā tradicionāli sāka dominēt jūdu ticībai piederošie (jūdaismu ir pieņēmušas arī vairākas neebreju tautas). To varētu raksturot arī kā pašu kristiešu valdītāju liekulību – veidu, kā apiet pašu sludināto reliģisko aizliegumu. Kad parādos iedzītās tautas sadumpojās, baņķieri tika padzīti, bet ar laiku, kad sašutums norima un aizmirsās, tos atkal aicināja atpakaļ. Mūsdienās spekulāciju joma vairs nav ebreju monopols, un ir gadījumi, piemēram, skandalozais ASV uzņēmējs Bernards Medofs, kad vieni ebreji aplaupa citus ebrejus. Bet atgriezīsimies pie naudas manipulācijām.

Mūsdienās augļošanas un spekulāciju māksla ir attīstījusies bezgala daudzos virzienos un astronomiskos apjomos. Sākot ar visparastākajām tirdzniecības shēmām (nopērc lētāk, pārdod dārgāk) un finanšu noguldījumu piramīdām (jau minētā Banka Baltija), beidzot ar globāla mēroga valūtu kursu spekulācijām, kuras vairs neveic individuāli cilvēki ar savu prātu un izmanību, bet gan speciālas datorprogrammas interneta vidē. Miljardiem dolāru mūsdienās ik minūti milzu ātrumā joņo pa internetā saslēgtām elektroniskām datu bāzēm, spekulējot ar cilvēku godīga darba augļiem, savā ceļā laupot un postot. Izdomāti sarežģīti vērtspapīri (derivāti), kuri domāti, lai it kā apdrošinātos pret valūtu un cenu svārstībām nākotnē, bet faktiski izpaužas kā derības un azartspēles. Hipotekārās ķīlu zīmes un citi parādi tiek pārvērsti jaunos vērtspapīros un vairākkārt tirgoti, astronomiski palielinot kopīgo parādu apjomu. Ik dienas vairāki spekulanti apvienojas, lai valūtu tirgus operācijās sagrautu neatkarīgu valstu naudas sistēmas, aplaupītu pensiju fondus un citus iekrājumus, devalvētu valstu valūtas utt. Kopējā parādu summa jau simtkārt pārsniegusi visas pasaules vērtību cenu, bet spekulācijas turpinās, savā ceļā sagraujot valstu un reģionu ekonomikas. Faktiski modernā globālā ekonomika pārvērsta par milzīgu kazino, kas parazitē uz cilvēku un reālās ekonomikas (godīga, sabiedrībai noderīga darba) rēķina. Jo katru reizi, kad kāds spekulants vai spekulantu grupa vinnē, kādi citi cilvēki tiek aplaupīti. Tieši šis spekulāciju izvirdums tad arī izraisījis pasaules ekonomikas krīzi, kas visvairāk skārusi tieši tās valstis, kuras vairāk pakļāvušas starptautisko augļotāju diktētajiem noteikumiem.

Legalizētā zagšana

Ja parasts pilsonis vilto naudu, viņu par to tiesā un soda. Un pareizi dara, jo ar viltotu naudu tiek pārkāpti godīgas vērtību apmaiņas noteikumi. Naudas viltotājs, neveicot sabiedrībai derīgu darbu, cenšas iegūt citu cilvēku godīga darba augļus, tātad faktiski viņš ir zaglis.

Nauda ir tikai varas iestāžu apstiprināts un sabiedrībā atzīts dokuments, kas apliecina paveiktā darba vai pakalpojuma vērtību. Piemēram, kāds uzņēmējs mājas īpašniekam izrok aku un par šo darbu saņem 500 latus. Tā ir summa, par kuru vienojies mājsaimnieks ar uzņēmēju. 500 lati apliecina, ka uzņēmējs ir veicis kādam nepieciešamu un derīgu darbu. Protams, mājīpašnieks uzņēmēja darbu varēja atalgot arī citā ceļā, piemēram, ar daļu no sava dārza ražas. Taču nauda ir ērtāka, jo to kā maksājumu pieņem arī citi sabiedrības locekļi. Tas pats uzņēmējs par 500 latiem var veikalā nopirkt pārtiku, apģērbu, jaunus darba instrumentus, vai arī samaksāt citam uzņēmējam, piemēram, par jaunu logu ielikšanu viņam piederošajā mājā.

Faktiski savu naudu varētu izlaist katra kopiena, jo nauda ir tikai vērtību mērvienība. Taču, lai varētu ērti tirgoties arī ar attālākiem kaimiņiem, citām pilsētām, novadiem un pat citu valstu iedzīvotājiem, ir ērti, lai katrā valstī būtu vienota un vispāratzīta naudas vienība. Un valstij būtu jārūpējas par šīs mērvienības stabilitāti, drošību un likumību. Tā Latvijas Bankas mājas lapa lasām: „Saskaņā ar likumu "Par Latvijas Banku", tai ir monopoltiesības izlaist nacionālo naudu - banknotes un monētas - kā vienīgo likumīgo maksāšanas līdzekli valstī.” Diemžēl mūsu gadījumā šis labi domātais likuma pants netiek ievērots, jo citi likumi un panti pieļauj maksāt un saņemt kredītus arī citu valstu valūtās. Bez tam lata apmaiņas kurss neatspoguļo mūsu tautsaimniecības potenciālu, bet gan ir piesaistīts citai valūtai – eiro. Bet par to vēlāk.

Vēsturē bijis daudz gadījumu, kad ar citu valstu naudas viltošanu nodarbojas naidīgas valstis. Piemēram, lai sagrautu Amerikas koloniju ekonomiku, Lielbritānija savulaik viltoja un milzīgos apmēros Amerikā izplatīja viltotas ASV banknotes, t.s. kontinentālus. Līdz ar to kontinentāls zaudēja savu vērtību un Amerikas koloniju ekonomika tika paralizēta. Tas arī bija galvenais iemesls Amerikas revolūcijai, kuras mērķis bija neatkarības gūšana no britu kolonizatoriem. Līdzīgi rīkojās arī Vācija Hitlera valdīšanas laikā. Starptautiskie likumi šādu praksi nosoda un pielīdzina karadarbībai ar citiem līdzekļiem, proti, finansiālam karam, kura rezultāti ir līdzīgi militārai agresijai.

Taču vienlaikus valstīs, kuras pieņēmušas t.s. neoliberālo doktrīnu (tātad arī Latvijā), naudas manipulācijas ir ne tikai pilnīgi legalizētas, bet pat tiek veicinātas valstiskā līmenī, piemēram, nosakot spekulantiem dažādas nodokļu atlaides un citas privilēģijas, pakļaujot reālo ekonomiku augļotāju diktētajiem noteikumiem un dažādu parazītu savtīgajām interesēm. Šādas politikas iznākums ir sociāli netaisnīga valsts iekārta un vāja reālā tautsaimniecība, kas izdevīga tikai šauram spekulantu un legalizētu zagļu lokam, kurus mēdz saukt arī par laupītājbaroniem un kleptokrātiem (tulkojumā kleptokrātija nozīmē zagļu vara).

Neoliberālu valsti, kāda ir arī Latvija, raksturo ačgārna vērtību sistēma, kuras ietvaros reāla darba veicēji, piemēram, zemnieki un citi godīgi uzņēmēji, tiek žņaugti ar parādiem un nepanesamu nodokļu nastu, bet parazīti, piemēram, bankas un nekustamo īpašumu spekulanti, bauda privilēģijas un nesamērīgi iedzīvojas uz pārējās sabiedrības rēķina. Visus 19 Latvijas pastāvēšanas gadus var raksturot kā vērtību pārsūknēšanu no darba cilvēkiem uz zagļu un viņu līdzdarbnieku kontiem. Tāpēc arī Latvijas sabiedrība ir tik polarizēta – bagātajos un nabagajos. Baņķieri un citi spekulanti taču neveic nekādu sabiedrībai derīgu darbu – ne tie ar, ne pļauj, bet tomēr viņu bagātība un privilēģijas ar katru gadu pieaug, kamēr godīga darba veicēji ieslīgst arvien dziļākos parādos un tiek pārvērsti par parādu vergiem.

Parādu vergi patiesībā ir daudz sliktākā stāvoklī nekā, piemēram, tie vergi, kas tika ekspluatēti senajā Romas impērijā vai pavisam nesen ASV dienvidu štatos, kur izmantoja lētu nēģeru darbaspēku. Ja parasto vergu turētājs tomēr ir spiests savu vergu barot, gādāt par viņa pajumti un izdzīvošanu, tad parādu vergam par to jārūpējas pašam. Līdzīgi parastai verdzībai parādu verdzība tiek nodota no paaudzes uz paaudzi, jo parādu apjoms tādā sistēmā nemitīgi pieaug, un atbildība par maksāšanu jāuzņemas arī verga pēcnācējiem. Piemēram, Latvijas valdība pašlaik aizņemas mūsu vārdā, bet šā procesa iznākumā radītie parādi būs jāmaksā arī mūsu bērniem un bērnu bērniem. Vismaz tā tas iecerēts.

Tas pats attiecināms uz veselu valstu paverdzināšanu. Lai valsti iekarotu ar militāru spēku, nepieciešama labi bruņota un motivēta armija. Lai noturētu okupācijas varu, bez armijas jāuztur arī vesels kolaborantu tīkls, pašiem jāveido administrācija, jārēķinās ar iedzīvotāju aktīvu (partizāni) un pasīvu (sabotāža, boikots, nesadarbošanās) pretestību. Bet, ja valsti pakļauj ar finanšu līdzekļiem un panāk parādu atzīšanu, paverdzināšana notiek ar pašu vietējo iedzīvotāju spēkiem.

Latvijas Satversme pasludinājusi, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika un ka suverenā vara Latvijas Republikā pieder Latvijas tautai, proti, mums visiem kopā. Tas nozīmē, ka mums ir tiesības un pat pienākums pašiem demokrātiski pārvaldīt savu valsti, un valsts pārvaldi valstiskā un starptautiskā līmenī īsteno mūsu izvēlēti pārstāvji, kuri pilda mūsu suvereno gribu. Tātad valsts un pašvaldību institūciju darbinieki vistiešākajā nozīmē ir tautas kalpi, kurus mēs varam pieņemt un atlaist no darba. Ja vien izvēlamies šādu mērķi un kopīgā sadarbībā to īstenojam. Valdība bez tautas nav iespējama. Tātad, patiesi, – Saeimas un valdības vara var tikt īstenota tikai tādā gadījumā, ja mēs katrs to aktīvi vai pasīvi atbalstam. Atbalsts katrā konkrētā gadījumā izpaužas kā sadarbība vai vismaz samierināšanās ar valstī īstenoto politiku.

Taču kleptokrātijas apstākļos labi domātie Satversmes panti zaudē jebkādu jēgu. Ja valdība un deputāti tomēr ir atkarīgi no demokrātiskajiem procesiem sabiedrībā, tad baņķieri nav pakļauti tiešai demokrātiskai kontrolei. Daudzi Latvijā darbojošos banku īpašnieki un akcionāri vispār nav Latvijas pilsoņi un dzīvo kaut kur Skandināvijā vai Detroitā. Banku īpašnieki un citi spekulanti ir izsūkuši ne tikai mūsu naudu un izpostījuši mūsu tautsaimniecību, bet ir nozaguši arī mūsu suvereno varu.

Kā tas noticis?

Valsts nozagšana

Pēdējās patiesi demokrātiskās vēlēšanas (ja neskaita PSRS okupācijas karaspēka daļu piedalīšanos) Latvijā notika 1989. gadā, kad mēs ievēlējām LPSR Augstāko padomi un PSRS Augstākās padomes deputātus. Tās bija mažoritāras vēlēšanas, kurās kandidātus izvirzīja pati tauta. Latvija bija sadalīta vēlēšanu apgabalos, kuros tika organizētas vēlētāju sapulces. Tad nu šīs sapulces arī izvirzīja deputātu kandidātus. Protams, arī tad šajā procesā bija manipulācijas, jo daudzus kandidātus mums „silti ieteica” vai nu vecās varas pārstāvji vai LTF vēlēšanu koordinācijas centrs, tādējādi apgabalu sarakstos iekļuva daudzi no centra atsūtītie „vajadzīgie cilvēki”. Taču tādu dārgu izklaides un solījumu dalīšanas kampaņu, kādas tika organizētas vēlāk, tolaik vēl nebija. Vismaz formāli katram Latvijas iedzīvotājam bija iespēja atbalstīt vai neatbalstīt konkrētu kandidātu, jo katram kandidātam bija jāsavāc ar likumu noteiktais atbalstītāju skaits, un pastāvēja iespēja no sava vidus izvirzīt cilvēkus, kuriem mēs patiesi uzticamies. Es domāju, ka tāda vēlēšanu kārtība būtu vislabākā arī tagad, bet par to citā rakstā.

Diemžēl, kamēr Latvijas iedzīvotāji priecājās par tik viegli iegūto valsts neatkarību, LPSR Augstākā padome lika pamatus arī nākamajai kleptokrātijai, proti, pieņēma neoliberālos spēles noteikumus, kuru ietvaros visas privilēģijas atvēlētas legalizētajiem zagļiem. Tika veikta arī t.s. šoka terapija, kuras iznākumā sabiedrības vairākums tika aplaupīts, valsts uzņēmumi tika izlaupīti un vājināti, bet uz tā rēķina ļoti īsā laikā radās jaunbagātnieku jeb legālo zagļu slānis. Jau 5. Saeimas vēlēšanām kandidātus vairs neizvirzīja tauta, bet gan jaunbagātnieki un pat kriminālas struktūras. Sākās politiskā biznesa laikmets.

Līdz 5. Saeimas vēlēšanām dibinājās daudzas mazskaitlīgas partijas. Tā kā valsts jau bija iegrūsta nabadzībā un šokā, šīs partijas vairs nemeklēja demokrātisku atbalstu tautā, bet gan devās pie tā laika bagātniekiem, kuri normālā valstī tiktu kvalificēti kā krimināli elementi vai pat mafiozas struktūras. Tad nu šie jaunbagātnieki talantīgākajiem politisko biznesmeņu grupējumiem, piemēram, partijai „Latvijas ceļš”, piešķīra naudu vēlēšanu kampaņas organizēšanai (vairāk par to lasiet Māra Gaiļa atmiņu grāmatā „Varas tehnoloģija”), bet faktiski – tautas muļķošanai. Ja vēl 1989. gadā vēlēšanu kampaņās kandidāti runāja par vēlamo valsts politiku, tad vēlākās kampaņas tika organizētas pēc stingriem biznesa mārketinga un reklāmas principiem, kas būtībā ir manipulācijas tehnoloģijas, kuru mērķis ir klientiem (vēlētājiem) iesmērēt tādu preci (deputātus), kādu klients patiesībā nemaz nav gribējis (jau mēnesi pēc vēlēšanām cilvēki savu izvēli nožēlo). Faktiski šīs kampaņas jau bija kā izklaidējošas šova, manipulāciju un tukšu solījumu dalīšanas izrādes, kurās par politiku vispār vairs nerunāja. Lai pievilinātu un piemuļķotu vēlētājus, partiju sarakstos iekļāva tautā populārus komponistus, sportistus, aktierus un žurnālistus, kuriem nebija pat mazākās intereses par valsts politiku. Taču nu viņi bija nopirkti, jo bija jāatpelna zagļu ieguldītā nauda. Proti, bija arī turpmāk jānodrošina kleptokrātijai labvēlīgi spēles noteikumi. No šiem deputātiem neprasīja daudz – tikai nobalsot atbilstoši frakcijas vadītāja ar īkšķi rādītajai zīmei. Taču arī šiem politiskajiem aktieriem tika nodrošinātas zināmas privilēģijas – iespējas kaut ko pagrābt no dalāmā pīrāga un automātiski saņemt privileģētu deputāta pensiju. Tieši tāpēc es šos partiju darboņus nosaucu par politiskajiem biznesmeņiem.

Daudzi Latvijas cilvēki pašlaik savas nākotnes cerības saista ar nākamajām Saeimas vēlēšanām. Diemžēl arī šoreiz viņus sagaida rūgta vilšanās. Ja netiks mainīta pastāvošā vēlēšanu kārtība, kuras ietvaros kleptokrāti kandidātus nopērk jau pirms ievēlēšanas, nekas būtiski nemainīsies. Jo visdziļākā korupcija paslēpta tieši šajā pirmsvēlēšanu posmā. Neoliberālā kārtība ir korumpēta savā dziļākajā būtībā – starp neoliberālismu un korupciju var likt vienlīdzības zīmi. Bez tam jāņem vērā arī tas, ka Latvija ir negudri iemānīta tādā impēriskā un nedemokrātiskā veidojumā kā Eiropas Savienība, kurā lēmumus un direktīvas izstrādā nevis parlaments, bet ieinteresētu korporāciju iecelti komisāri. Saskaņā ar Saeimas apstiprināto Lisabonas līgumu (ko deputāti apstiprināja, pat neizlasot), turpmāk vismaz 75% mums svarīgu lēmumu tiks pieņemti nevis nacionālajos parlamentos, bet gan Briselē.

Jūs jautāsiet, kāpēc par to neraksta lielajās avīzēs, nerāda TV kanālos un neziņo pa radio? Vienkārši tāpēc, ka kleptokrāti nopirka arī šos informācijas kanālus, un neatkarīgas preses Latvijā gandrīz nav. Žurnālisti, kas notiekošo saprot, protams, ir, taču akcionāri viņiem neļauj par to brīvi izteikties. Ja viņi grib palikt darbā, jāmācās sevi cenzēt. Tāpēc labākajā gadījumā kaut ko varam nojaust tikai starp žurnālistu rakstītajām rindām.

Zīmīgi, ka drīz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas lielāko dienas laikrakstu „Diena” un lielāko biznesa avīzi „Dienas bizness” nopirka Zviedrijā reģistrēts uzņēmums, ar to sagatavojot t.s. zviedru banku invāziju un Latvijas iedzīšanu parādos. Tiklīdz darbiņš bija paveikts, tā zviedru investoriem interese par avīzēm zuda, un tās tika pārdotas citiem.

Tieši „Diena” burtiski diktēja zināmām augļotāju aprindām vēlamo politiku, kā arī sagatavoja tai Latvijas iedzīvotājus. Pašlaik bijusī dienas redaktore, miljonāre Sarmīte Ēlerte dibina vēl vienu augļotāju politikas balstu un cerību – politisko apvienību „Vienotība”.

Jaunie vecie zviedru laiki

Ar zviedriem šajā rakstā es nedomāju visu zviedru tautu, kura pati ir cietusi no augļotāju politikas, bet gan Zviedrijā reģistrētās bankas. Zinošākie zviedri ir pret Zviedrijas banku izrīcībām Baltijas valstīs.

Faktiski Latvija ES tika iekļauta kā izlaupīšanai paredzēta kolonija, proti, uz Latviju diskriminējošiem noteikumiem. Piemēram, jau pievienošanas līgumā paredzēts, ka Latvijas lauksaimniecība saņems būtiski mazākas subsīdijas, kā arī lielā mērā atteiksies no zvejošanas tiesībām savos teritoriālajos ūdeņos. Vēlāk nāca citas prasības, piemēram, likvidēt cukurbiešu audzēšanu un cukura rūpniecību. Pašlaik ES komisāri uzbrūk „Latvijas dzelzceļam”, lai tam atņemtu kravu pārvadājumus.

Taču bija arī neformālas vienošanās, kuru ietvaros Latvijas politiķi iztirgoja Latvijas intereses. Faktiski ES vecākās dalībvalstis sadalīja Latviju interešu sfērās. Piemēram, dāņiem tika lauksaimniecība, somiem un zviedriem – mežu saimniecība. Skandināvijas korporācijas dominē arī Latvijas sakaru jomā. Un zviedriem tika arī Latvijas banku joma, par ko šis raksts.

Zviedrijas banku akcionāriem tika atļauts pārņemt vairākas lielākās Latvijas bankas. Pēc tam zviedru baņķieri salika konteineros zviedru noguldītāju un pensionāru naudu, pārveda to uz Latvijas banku seifiem un sāka to dalīt laimīgajiem Latvijas cilvēkiem?

Atvainojiet, tas bija nejauks joks no manas puses...

Trakākais jau ir tas, ka faktiski zviedru baņķieri Latvijas tautsaimniecībā nav ieguldījuši nevienu santīmu, bet tikai pelnījuši, pelnījuši un pelnījuši – rausuši, rausuši un rausuši.

Uzskatāmībai iztēlosimies vēl vienu ainu. Teiksim, Anna ar uzcītīgu un gudru darbu vairāku gadu garumā ir iekrājusi 5000 latu. Bet viņas kaimiņam Pēterim ir steidzami veicami darbi saimniecībā, tikai pietrūkst apmēram 1000 latu. Anna Pēterim uzticas un viņam tos trūkstošos 1000 latus aizdod (gan jau Pēteris, kurš arī uzcītīgs un godīgs vīrs, vēlāk atdos, kad varēs). Uzdevums ir pateikt, cik latu pēc aizdevuma palika Annai?

Ja teicāt, ka 4000 latu, tad atbilde ir pareiza.

Velkot paralēles, tieši tā vajadzētu būt arī gadījumā, ja aizdevumu izsniegusi banka. Taču tur jau tā lieta, ka banku gadījumā neoliberālā sistēmā šāda 3. klases aritmētikas likumsakarība nedarbojas. Zviedru bankas Latvijā nav ievedušas nevienu santīmu, tikai rausušas, rausušas un rausušas.

Lai to saprastu, jāsaprot neoliberālā banku sistēma, ko diemžēl skolās mums nemāca un pat populārajā raidījumā „Kā dzīvot labāk” nestāsta.

Protams, pastāv arī likumi, kuri regulē banku darbību. Likums nosaka, ka bankai, lai nodarbotos ar kredītu izsniegšanu, jābūt zināmām reālās naudas rezervēm. Parasti šīm rezervēm jāsasniedz vismaz 10 procentus no izsniegto kredītu masas. Taču var būt noteikts ar cits rezervju īpatsvars, bez tam to grūti kontrolēt, jo darbojas arī komercnoslēpumu likums. Kā liecina ASV lielāko korporāciju prakse, šie biznesa giganti nekautrējas krāpties, uzdot viltotus grāmatvedības datus, peļņas rādītājus u.tml.

Zviedru bankas Latvijā ir tikai meitas uzņēmumi. Tātad vismaz daļēji rezerves atrodas Zviedrijā, kāda daļa arī Latvijas Bankā. Rezervēs tiešām var būt minētie zviedru noguldījumi un pensiju nauda, lai gan arī tos bankas brīvi izmanto spekulācijās. Protams, mātes uzņēmumi vēlas, lai viņu meitas uzņēmumi rīkotos nosacīti autonomi, t.i., paši rūpētos arī par savam rezervēm. Savas rezerves bankas sapelna ar citiem uzņēmējdarbības veidiem. Piemēram, banka atvelk komisijas naudu par katru mūsu komunālo maksājumu. Tā kā maksātāju ir daudz, gada laikā tādā veidā sakrājas vērā ņemamas summas. Bankas apkalpo ne vien cilvēku, bet arī iestāžu rēķinus, par ko arī saņem naudu. Peļņu nes arī valūtu maiņa un spekulācijas, lai gan pēdējās var nest arī zaudējumus. Bankas arī spekulē biržās un darbojas kā investīciju bankas. Piemēram, ja kāds turīgs latvietis iegulda zviedru bankā savu naudu, visdrīzāk šo naudu banka ieguldīs kādās vairāk vai mazāk riskantās operācijās kaut kur Krievijā vai Kiprā. Līdzīgi bankas izrīkojas ar mūsu pensiju fondiem. Tā kā Latvijā ieviesta ražošanai nelabvēlīga politika, mūsu nauda faktiski nekad netiek ieguldīta Latvijas reālajā tautsaimniecībā. Gards kumoss gadās, ja korumpēti politiķi nolemj likvidēt savas pašvaldības vai pat valdības norēķinu centrus un to funkcijas uztic kādai privātai bankai, kas to atbalstījusi vēlēšanās. Par norēķinu apkalpošanu atkal laba peļņa. Tieši tā rīkojās, piemēram, Parex. Tātad bankas nosmeļ krējumu visām mūsu naudas plūsmām, bet peļņu no Latvijas parasti izved – to saņem ārvalstu akcionāri. Un tās ir lielas summas. Ja palasām statistiku par iepriekšējiem gadiem, bankas Latvijā strauji auga un pelnīja miljonu miljonus. Kamēr Latvijas reālā tautsaimniecība grima nabadzībā.

Banku seifos mūsdienās ir visai niecīgi līdzekļi, kuri nepieciešami ikdienas operāciju veikšanai. Kāds grib naudu izņemt, kāds iegulda. Ja izņemamā summa liela, banka pat nespēj to momentā izmaksāt, tāpēc lūdz klientu pagaidīt, kamēr bankas darbinieks sazvanīsies un sagaidīs naudas ievedumu.

Bet pavisam cita attieksme ir tad, ja kāds vēlas ņemt kredītu. Jo tad nekāda reāla nauda nav nepieciešama. Tas notiek tā. Bankas ierēdnis kredītņēmēja kontā (datora elektroniskajā informācijas bāzē) ieraksta ciparu, kas atspoguļo kredītā izsniegto summu. Pretī viņš saņem parakstītu kontraktu, kurā saņēmējs apņemas noteiktā laikā atdot gan kredīta pamatsummu, gan augļu procentus. Nekādu reālu vai savu naudu banka neizsniedz. Bankai ir tūkstošiem kredīta ņēmēju, no kuriem katrs ik mēnesi iemaksā bankai kontraktā noteikto summu. Tad nu šī summa, ko kredīta ņēmējs ik mēnesi pārskaita vai atnes bankai, ir vienīgā reālā nauda, kas figurē bankas un kredīta ņēmēju attiecībās. Un šādu kredīta ņēmēju un atmaksātāju ir ļoti daudz. Saistības ideālā gadījumā nolīdzinās banku sistēmas savstarpējos norēķinos. Individuālai bankas filiālei svarīgi tikai tas, lai bankas kopējā bilance būtu vairāk vai mazāk līdzsvarota. Proti, lai bankas datu bāzē saistības un ieņēmumi būtu noteiktā līdzsvarā. Ja bankas rezerves sarūk un ir nepietiekamas, to papildināšanai banka var aizņemties no citām bankām starptautiskajā tirgū. Aizņemas lēti, bet no saviem klientiem prasa lielus procentus. Taču arī šajā gadījumā nenotiek reālas naudas pārsūtīšana, bet tikai – atbilstoši ieraksti banku elektroniskajās datu bāzēs.

Lai bankas varētu ilgstoši darboties tādā parazītiskā režīmā (neieguldīt neko, bet saņemt reālu naudu ar procentiem), tām nepieciešami aizvien jauni kredītu ņēmēji, t.i., parādnieki. Tātad tiek veidota parādu piramīda. Ja Banka Baltija savulaik veidoja noguldījumu piramīdu, solot noguldītājiem fantastisku peļņu, tad Parex un zviedru bankas veido parādu piramīdu.

No kurienes tad nāk tie reālie naudas līdzekļi, kurus kredīta ņēmēji tomēr var izmantot savos pirkumos un darījumos? – Pavisam vienkārši, tos bankai atnes citi parādnieki, maksājot par saviem parādiem. Tieši tāda jau ir parādu piramīdas būtība.

Lai nodrošinātu nepārtrauktu aizņēmēju plūsmu, pati valsts spekulantu interesēs radīja to veicinošus apstākļus. Latvijas valdība jau no iesākumiem ar pārlieku smagiem nodokļiem aplika reālā darba darītājus (strādniekus un uzņēmējus), bet parazītus (bankas un nekustamo īpašnieku spekulantus) no nodokļiem praktiski atbrīvoja. Sekas šiem pasākumiem bija gan pelēkā ekonomika (uzņēmēji, kas izdzīvošanas nolūkā centās izvairīties no nodokļu maksāšanas, aplokšņu algas u.c.), gan – hronisks līdzekļu trūkums reālajā tautsaimniecībā. Ja kāds uzņēmējs vai iestāde vēlējās ko produktīvu darīt, bija jāņem kredīts. Faktiski valsts ar savu politiku mērķtiecīgi visus dzina kredītu (lasi – parādu) atkarībā, t.i., darbojās augļotāju interesēs. Normāli ir tad, ja uzņēmēji savu darbību attīsta un paplašina no saviem ieņēmumiem un uzkrājumiem, taču valsts radīja apstākļus, lai šādu brīvu ieņēmumu (peļņas) vienkārši nebūtu.

Parādu piramīda spēj pastāvēt vien tik ilgi, kamēr tā aug. Proti, kamēr tiek piesaistīti arvien jauni kredītņēmēji un kamēr šie kredītņēmēji spēj maksāt parādus. Līdz ar to starp bankām veidojās asa konkurence tieši kredīta ņēmēju piesaistīšanas jomā. Banku aģentiem, kuru mērķis bija piesaistīt jaunus parādniekus, maksāja minimālas algas, taču par katru piesaistīto kredīta ņēmēju tika izmaksāta prēmija. Banku vadība labi zināja, ka lielākā kredītu ņēmēju daļa savus parādus nespēs maksāt, bet tomēr sacensību turpināja, jo – ja kredītu nepiešķirs, piemēram, Swedbanka, tad to piešķirs cita banka.

Rezultātā tika fantastiski uzpūsts nekustamo īpašumu tirgus un spēlē iesaistījās daudzi spekulanti, kuru mērķis bija nopirkt lētāk, lai pēc tam pārdotu dārgāk. Cenu uzpūšana bija patiesi astronomiska, piemēram, divistabu dzīvokli Jēkabpilī, kuru vēl nesen varēja nopirkt par 200 līdz 500 latiem (nomaksājot komunālos parādus), 2008. gadā varēja pārdot jau par 16 līdz 20 tūkstošiem latu! Lai gan dzīvokļa patiesā vērtība faktiski bija kritusies, jo nekādi uzlabojumi netika veikti.

Nekustamo īpašumu tirgus cenas uzpūšana izraisīja lielu inflāciju visā valstī. Inflācija rodas tad, ja nominālās naudas masa pieaug straujāk par reālo ražošanu. Inflāciju rada augļošana un spekulācijas. Ne jau „taukmūļi”, kā dēvēja Tautas partijas deputātus, radīja inflāciju, vai oligarhi, bet gan visu valdību politika kopš 1991. gada. „Taukmūļiem” nepaveicās vien ar to, ka viņu valdīšanas laikā plīsa garā laika periodā uzpūstais īpašumu un parādu burbulis.

Īpašumu tirgus uzpūšana un tās izraisītā inflācija rada milzīgus zaudējumus gan visai tautsaimniecībai, gan valsts iedzīvotājiem personīgi. Darbavietas zūd ne tikai tagad, bet zuda jau sen pirms parādu piramīdas sabrukuma. Pirmie izstumto tūkstoši uz Īriju un citām vietām masveidīgi izbrauca jau tajā periodā, kad valdība un politiķi eiforijā klaigāja par lielajiem Latvijas ekonomikas sasniegumiem, par straujāko iekšzemes kopprodukta pieaugumu Eiropā u.tml. Lieta tā, ka iekšzemes kopprodukts nemaz neatspoguļo reālo ekonomiku, bet gan kopējo naudas apgrozījumu. Piemēram, katrs ieraksts banku bilancē par izsniegto kredītu tika ieskaitīts mūsu iekšzemes kopproduktā. Tātad faktiski iekšzemes kopprodukta pieaugumu veidoja tieši mūsu cilvēku un valsts parādi! Kamēr reālā ekonomika nenovēršami virzījās pretī savam sabrukumam. Un tieši šajā reālās tautsaimniecības iznīcināšanas periodā zviedru bankas guva vislielāko peļņu! Tāpēc jau šādu ekonomisko politiku esmu nosaucis par parazitāru, bet iekārtu – par kleptokrātiju.

Jānis Kučinskis

© Treideri.lv