Nodokļu necelšanas iespēja

Treideri | 25. maijs 2011 09:56

NodokļiJau ilgāku laiku budžeta konsolidācija ir valdības darba kārtībā, cenšoties sabalansēt tēriņus ar reāli valsts kasē ienākošajiem līdzekļiem. Gan politiķi, gan tauta ir noguruši no ilgstošās budžeta pārkārtošanas, tomēr skaidrs, ka vienā dienā vai gadā tas nebija paveicams un ka šim procesam ir objektīvi iemesli. Iemesli, kas sasaucas lielākajā daļā problēmvalstu Eiropā un pasaulē, ir gan fiskālās disciplīnas trūkums un pieaugošais valsts parāds, gan globālās finanšu krīzes sekas. Latvijā par galveno faktoru var saukt nepieciešamību samazināt izdevumu bāzi, kas radīta, ievērojami kāpinot tēriņus pirmskrīzes gados, kas bija balstīti uz īslaicīgu budžeta ieņēmumu pieaugumu.

Finanšu problēmas rašanās iemesls jau norāda uz tās ārstēšanai nepieciešamajām zālēm. Vai būtu loģiski savairot izdevumu pozīcijas un censties nepieciešamo līdzekļu iztrūkumu segt ar papildu nodokļu iekasēšanu? Kā jau minēts, izdevumus balstošie ieņēmumi bija virsplāna, pateicoties negaidīti augstai tautsaimniecības izaugsmei un līdz ar to naudas plūsmai valsts kasē.

Jāatzīst, ka Latvijā daudz paveikts izdevumu samazināšanas jomā, taču diemžēl konsolidācijas smagums laika gaitā arvien vairāk pārnests uz nodokļu slogu. Nonākot krīzes situācijā, valdībai nācās operatīvi reaģēt un 2009. gadā lielāko daļu līdzekļu izdevās ietaupīt, samazinot kārtējos izdevumus un investīcijas. Tomēr turpmākajos divos gados, viegli pamanāmām izdevumu samazināšanas iespējām izsīkstot, konsolidācijas svars arvien vairāk pārsvērās uz ienākumu pusi – galvenokārt ceļot nodokļus.

Esam pieredzējuši pievienotās vērtības nodokļa pieaugumu no 18% līdz 22%, sociālo apdrošināšanas iemaksu apjoms pieaudzis līdz 35.09% (no 33.09%), paaugstinātas vairākas akcīzes nodokļu likmes, augusi arī ar nodokļiem apliekamā bāze, piemēram, samazināti atsevišķi iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumi.

Lai gan iedzīvotāju ienākumu nodokļa likme kopš šī gada sākuma nedaudz samazināta, tomēr kopš 2008. gada beigām tā, kā arī kopējais darbaspēka nodokļu slogs, ņemot vērā sociālās apdrošināšanas iemaksu paaugstināšanu darba ņēmējiem šī gada sākumā, ir pieaudzis. Jāatkārto jau vairākkārt teiktais, ka darbaspēka nodokļu sloga palielinājums kaitē tautsaimniecības izaugsmei[1]. Darba ienākumu nodokļu celšana samazina darbaspēka piedāvājumu un iedzīvotājiem, kā arī uzņēmumiem pieaug motivācija izvēlēties valstis ar izdevīgāku nodokļu režīmu, turklāt darbaspēka nodokļu slogs jau iepriekš bijis virs Eiropas Savienības vidējā. Pēdējo gadu nodokļu likmju pieaugums nosaka to, ka tā saucamā nodokļu plaisa jeb attiecība starp kopējiem samaksātajiem darba nodokļiem un kopējām darbaspēka izmaksām Latvijā ir viena no augstākajām Eiropā. Arī Baltijas valstu salīdzinājumā Latvijā strādājošais no vidējās darba algas nodokļos maksā visvairāk.

Pievienotās vērtības nodokļa likmes celšana sadārdzina preces un pakalpojumus, līdz ar to samazinot privāto patēriņu un bremzējot ekonomiskās aktivitātes atkopšanos. Likmes celšana neveicina arī valdības pēdējā laikā uzsvērto cīņu pret ēnu ekonomiku un nodokļu administrācijas uzlabošanu.

Iedzīvotāji pērk mazāk arī tad, ja kļūst piesardzīgi, nedroši par ģimenes finansiālo situāciju nākotnē. 2010. gada otrajā pusē bija manāmas privātā patēriņa atkopšanās pazīmes, taču gada beigās, vērojot neizlēmību konsolidācijas procesā, kas draudēja noslēgties (kas arī piepildījās) ar papildu nodokļu palielināšanu, iedzīvotāju piesardzīgums atkal pieauga un vārgā pieprasījuma atkopšanās aprima. Loģiski, ka iedzīvotāji bažījas par saviem ieņēmumiem nākotnē, ko negatīvi ietekmē arī nodokļu celšana un tās izraisītās inflācijas gaidas. Jāņem vērā, ka pašreizējā ienākumu un aizņēmumu pieejamības situācijā mājsaimniecību finanšu manevra iespējas ir minimālas, līdz ar to jebkāda šo ienākumu samazināšana ir īpaši sāpīga.

Līdzīgi valdības rīcību vērtē arī ārvalstu novērotāji un investori. Lai arī priekšplānā ir kopējais budžeta konsolidācijas rezultāts, ne mazāk svarīgs ir veids, kā tas ir panākts. Finanšu tirgu uzticība valstij pieaug, saskatot taupīga saimnieka pazīmes, redzot, ka valsts nopietni attiecas pret savu tēriņu kontroli, nevis cer tos segt, iegūstot papildu līdzekļus no iedzīvotājiem un uzņēmējiem, kuru spēja tos dot ir ierobežota. Valdības rīcības jēgpilns un saprotams pamatojums ir sevišķi svarīgs, ņemot vērā pašreizējo investoru pastiprināto uzmanību uz valstu finanšu ilgtspēju un parāda līmeni. Arī uzņēmēji, kas apsver darbošanos Latvijā, vērtē budžeta stāvokli un risku, ka, nemazinoties izdevumiem un risinājumu meklējot ieņēmumu pusē, arī turpmāk var augt nodokļu likmes. Toties kaimiņos Latvijai ir valsts investīciju veikšanai ražošanā un citās sfērās, kurā sabalansēts budžets norāda uz krietni mazāku iespējamību, ka ar ieņēmumiem nesamērojamu tēriņu segšanai valdība varētu ķerties pie nodokļu paaugstināšanas.

Nodokļu celšana ir vienkāršākais ceļš budžeta konsolidēšanā, vismaz prognožu un plānu ziņā, taču par to piepildīšanos neviens nevar būt drošs. Turpretim tēriņus kontrolēt ir vieglāk, bet politiski grūtāk ir pieņemt lēmumus par to samazināšanu. Īstermiņā izdevumu samazināšanas efekts uz tautsaimniecības attīstību nav tik kaitīgs kā nodokļu palielināšanai, savukārt izdevumu samazināšanas ceļā panāktie efektivitātes ieguvumi pat veicina tautsaimniecības izaugsmi ilgtermiņā.

Starptautiskas diskusijas par konsolidācijas smaguma sadalīšanu starp izdevumu un ieņēmumu pusi pastāv gan akadēmiskajā vidē, gan starp institūcijām. Pētījumi liecina, ka konsolidācijas pasākumi izdevumu pusē ir daudz labvēlīgāki ilgtermiņa tautsaimniecības izaugsmei nekā nodokļu palielināšana. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (2008) pētījumā par nodokļu sistēmu ietekmi uz tautsaimniecības izaugsmi J. Arnolds atklāj, ka lielākie zaudējumi tautsaimniecībā rodas, paaugstinot tiešo nodokļu, it īpaši, darbaspēka un uzņēmumu ienākuma nodokļu likmes[2]. Eiropas Centrālās bankas pētnieks Koenens ar līdzautoriem (2007) pētījumā par nodokļu ietekmi uz darba tirgu norāda, ka nodokļu plaisu veidojošo nodokļu (iedzīvotāju ienākuma nodokļa un sociālās apdrošināšanas iemaksu) pieaugums ir īpaši nelabvēlīgs izaugsmei, kropļojot darba tirgu un samazinot darba piedāvājumu[3]. Savukārt valdības izdevumu samazinājumam ilgtermiņā ir pozitīva ietekme, mazinot kropļojumus tautsaimniecības resursu sadalē un sekmējot darbaspēka novirzīšanu uz vērtību radošiem tautsaimniecības sektoriem.

Uzticības atgūšana un prognozējamas nodokļu politikas iedibināšana nav ātrs process, bet kaut kad tas ir iesākams, ja valsts vēlas sekmīgu uzņēmumu darbību, investīcijas un darbavietas. Zināms, ka arī turpmāk valdības budžeta situācija saglabāsies saspringta un arī 2012. gadā būs nepieciešama budžeta konsolidācija. Iedzīvotāji un uzņēmumi to noteikti vērtēs arī kā valdības iespēju stabilas nodokļu politikas izveidē.


[1] Piem., Oļegs Tkačevs: Nodokļu paaugstinājums ir kaitīgs tautsaimniecībai.

[2] Arnold, J., Do tax structures affect aggregate economic growth? Empirical evidence from a panel of OECD countries”, OECD Economics Department Working Papers No. 643.

[3] Coenen, G., P. McAdam and R. Straub (2007), “Tax reform and labour-market performance in the euro area. A simulation-based analysis using the New Area-Wide Model”, ECB Working paper 747.

Autors: Guntis Kalniņš, Latvijas Bankas ekonomists

Avots: Latvijas Banka

Patika raksts!?
Padalies!

Saistītie raksti

Reklāma

Cenas un standarti
Tālrunis +37126443969
E-pasts: administracija@treideri.lv

Treideri.lv