Finanšu krīze parādīja, ka attīstīto valstu valdībām nāksies atteikties no tiekšanās pēc augstiem ekonomikas kāpuma tempiem, riskējot zaudēt savu politisko ietekmi pasaulē, uzskata amerikāņu profesors Kenets Rogofs. Intervijā Handelsblatt eksperts paziņoja, ka varas orgāniem vajadzētu koncentrēt uzmanību ne tikai uz jaunu ienākumu avotu un izdevumu samazināšanas ceļu meklēšanu.
Profesora kungs, jūs piedāvājat atteikties no tiekšanās pēc ekonomikas attīstības tempu kāpuma. Vai tam par iemeslu nav vidējās un augstākās sabiedrības klases pārmērība Rietumos?
Pagājušie 200 gadi kļuva par spilgtu rūpniecisko inovāciju periodu, kurš no nabadzības gūsta atbrīvoja lielāko daļu cilvēku. Toties tagad ir parādījies jautājums: vai mēs esam spējīgi arī turpmāk izturēt tamlīdzīgus ekonomikas kāpuma tempus? 1% gadā — skan kaut kā vāji, bet paskaitīsim: ja nākamo divu gadsimtu laikā mēs palielināsim ienākumu uz vienu iedzīvotāju par 1% katru gadu, tad galu galā mēs kļūsim astoņas reizes bagātāki nekā pašlaik. Bet kā to izdarīt bez kaitējuma ekoloģijai un sociālajai stabilitātei? Diemžēl, politiķi kaļ plānus tikai īstermiņa perspektīvā, nerēķinoties ar ekonomikas kāpuma blakusefektiem.
Bet kā to var izmainīt, nebremzējot progresu?
Finanšu krīze skaidri nodemonstrēja, ka mums ir nepieciešams jauns ekonomikas kāpuma imperatīvs. Kā piemēru ņemsim ASV. Šeit kāpums ir atkarīgs, pirmkārt, no privātā sektora – no patēriņa un no nekustamā īpašuma. Mums ir sistēma, kuras ietvaros privātais patēriņš attiecībā pret valsts izdevumiem gūst ievērojamas priekšrocības. Pie tam infrastruktūra ir tik nonēsāta, ka valstij ir pietiekami viegli izlemt par projektiem, ar kuru palīdzību tās varētu uzlabot iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Tā, piemēram, izglītības sistēma — tas ir vienkārši kauns, un arī veselības nozarē ir daudz problēmu.
Bet vai būs pietiekami tikai ar jaunu kāpuma priekšrocību sadalījumu? Jo industriāli attīstītām valstīm nepieciešams augt, lai samazinātu nodokļu nastu un būtu iespēja nodrošināt savus novecojošos iedzīvotājus.
Īstermiņa perspektīvā mums ir vajadzīgi vismaz mēreni kāpuma rādītāji, lai vājinātu parādu, izdevumu slogu pensijām un veselības finansēšanai. Tomēr vajadzētu runāt ne tikai par to, kā atrast jaunus ienākumu avotus un izdevumu samazināšanas ceļus. Mums arī jāsaskaņo pilsoņu gaidas ar finanšu iespējām. Pateicoties finanšu krīzei, Eiropa jau veica šajā virzienā veselu virkni soļu, kaut arī daudz kas no ieplānotā pagaidām paliek tikai uz papīra. ASV to visu vēl tikai paredzams izdarīt.
Tādā veidā jaunais kāpuma imperatīvs skar vispirms industriāli attīstītās valstis?
Tieši tā. Daudzi cilvēki Āfrikā un Dienvidāzijā pagaidām nav kļuvuši par mūsdienu pasaules daļu, viņiem ir vajadzīgas pilnībā citas ekonomikas kāpuma stratēģijas. Vispār attīstības stabilitātes jautājumi ātri parādās atkarībā no tā, kā norisinās valstu integrācija pasaules ekonomikā. Tam par piemēru — Ķīna, kur resursu izmantošana un vides piesārņojums pārvērtās par lielu problēmu.
Vai tiešām var iedomāties, ka rūpnieciski attīstītas valstis piekritīs sava kāpuma ierobežošanai?
IKP ietekme uz nācijas likteni ir liela. Tas, kurš atteiksies no ekonomikas kāpuma, iegūs politiskās ietekmes pazemināšanas problēmu. Visai pasaulei kopumā būtu labi, ja mēs ierobežotu kāpumu, bet, neskatoties uz to, pārāk liels ir kārdinājums katrai atsevišķai valstij likt likmi uz augstiem ekonomikas kāpuma tempiem. Ja Eiropa pieņemtu lēmumu nākošos simts gadus augt lēnāk kā ASV, tad tā ar pašas rokām vājinātu savas politiskās pozīcijas pasaulē.
Tātad kādā pakāpē zinātnieki var ietekmēt diskusiju par jauniem ekonomikas politikas mērķiem?
Atskatoties uz pēdējiem 75 gadiem, var teikt, ka vislielākie panākumi zinātniekiem bija, pateicoties ne saviem ekonomikas modeļiem, bet tam, ko politiķu prātos ieguldīja tirgus domāšana. Zinātnieku nopelns ir tajā, ka šodien tirgus regulēšana orientēta uz caurspīdīgumu un konkurences brīvību. Mazāk veiksmīgi viņi bija tajās sfērās, kur darbojas ļoti spēcīgi, lieli un bagāti spēlētāji, piemēram, finanšu sektorā.
Tāpēc, ka zinātnieki bieži palaiž garām ekonomikas varenības faktoru?
Viņi ignorē jaudas avotu, kuram ir gigantiska nozīme. Vairākums ekonomistu cenšas atrisināt problēmas ar matemātisko modeļu palīdzību, šajā gadījumā aizmirstot par tādiem stratēģiski svarīgiem aspektiem, kā ekonomikas jauda un demokrātiskā stabilitāte. Viņi ir pārliecināti, ka visu problēmu atrisināšanai viņiem nepieciešamas tikai kvalitatīvākas matemātiskās zināšanas un aizvien sarežģītāki modeļi. Tomēr šis ceļš nav pareizs. Ekonomika nav vienkārši zinātne, bet sociālā zinātne. Lai atrastu patiešām pieņemamus risinājumus, tai nepieciešams ņemt vērā tādus faktorus, kā politika un vēsture.
Vai ekonomikas zinātnei pēc finanšu krīzes vajag sākt visu no sākuma?
Par pēdējo 40 gadu makroekonomikas izstrāžu rezultātu kļuva augstākajā pakāpē izsmalcināti, pabeigti modeļi, kuri joprojām dominē akadēmiskajā pasaulē. Tomēr šo modeļu izmantošana praksē bija ārkārtīgi neefektīva. Pagaidām pasaule atrodas salīdzinošā miera stāvoklī, teiksim, pirmskrīzes gados tie, kā likās, funkcionēja pilnībā pieklājīgi. Bet, lūk, iestājās liels šoks, un tie izrādījās nevajadzīgi. Pamatprincips, uz kā tika veidoti šie modeļi, — tas, ka tirgi funkcionē nekļūdīgi, bet valsts iejaukšanās ved pie sliktākiem rezultātiem, — tika noraidīts. Ir pienācis laiks eksperimentiem tirgus nepilnību izpētē. Tomēr būs ievērojami vieglāk uzbrukt pastāvošajai sistēmai, nekā izveidot jaunu labu sistēmu.
Nu tagad mēs zinām, ka arī finanšu tirgi nav ideāli.
Tas ir jauns nopietns izaicinājums. Pašlaik daudzi ekonomisti cenšas saprast, kāpēc finanšu tirgi nav ideāli. Iepriekšējie modeļi var kalpot tikai par biedējošu paraugu.
Kādā mērā tādi zinātnieki kā jūs var ietekmēt politiku?
Akadēmiskās zinātnes mērķis ir ietekmēt nevis šodienas politiku, bet to politiku, kuru veidos pēc 25 vai 50 gadiem. Viss, kas tiek pētīts šodien, prasa laiku atkārtotai pārbaudei, lai kaut kad vēlāk ienāktu mācību grāmatās, kuras varēs ietekmēt nākotnes paaudžu politiķu domu gaitu. Turklāt tam par piemēru ir tie, kuriem tiek piešķirtas Nobela prēmijas. Bieži vien šo apbalvojumu saņem par sen aizgājušo gadu publikācijām, kuras, neskatoties uz to, joprojām ir pazīstamas tikai profesionālajās aprindās.
Amerikāņu zinātnieks Kenets Rogofs ir ekonomikas un publiskās politikas profesors Hārvardas Universitātē, kā arī ASV Federālās Rezervju Sistēmas konsultants ekonomikas jautājumos. 2001.—2003. gadā viņš ieņēma SVF galvenā ekonomista amatu.
Raksta pārpublicēšanas gadījumā aktīvā saite uz Treideri.lv portālu ir obligāta.
Šis gan ir labs: “..Pašlaik daudzi ekonomisti cenšas saprast, kāpēc finanšu tirgi nav ideāli.” :))
Toties man patīk, kā runā profesors Kenets Rogofs!
Vispār jau zinātnieki visu laiku veic dažādas inovācijas, kas ir nevis esošā optimizēšana, bet pavisam jaunu lietu ieviešana. Tas skar ne tikai abstraktu bieži praktiski neizmantojamu zinātni, bet vidi, kurā cilvēce dzīvo.
Kā cienījamais Kenets Rogofs rakstīja, ka palielinoties ekonomikas tempiem, palielinās arī resursu patēriņš.
Galvenie resursi, kas ir vajadzīgi cilvēces videi ir – enerģētika, tīrs ūdens, pārtika.
Visi trīs resursi kļūst ar vien problemātiskāki, jo saimniekošanas metodes cilvēkiem laikam nav tās saimnieciskākās.
Prieks, ka pēdējā laikā tomēr biežāk tiek cilāti jautājumi par ilgtspējīgu attīstību, atjaunojamās un alternatīvās enerģijas, ekoloģiskie jautājumi utt.
Tikai žēl, ka tempi šīm inovācijām ir krietni lēnāki par problēmām, kas milzt galvenajos cilvēces resursos.