Finanšu krīze: no kuras puses gaidīt nepatikšanas

Treideri.lv | 21. oktobris 2016 16:08
Finanšu krīze: no kuras puses gaidīt nepatikšanas
Foto: Reuters/Scanpix

Sekojiet līdzi problemātiskiem finanšu institūtiem, aizdomīgām bankām un Ķīnai.

Nākošais gads beidzas ar septiņnieku. Tiem, kas tic kaut kādiem ticējumiem vai statistikai, tā ir droša briestošas krīzes pazīme. Volstrītā vēsturiski lielākais kritums dienas laikā notika 1987. gadā. Āzijas krīze sākās 1997. gadā. Savukārt kopš Lielās depresijas vērienīgākais sabrukums pasaulē sākās 2007. gadā, pēc hipotekāro kreditoru Northern Rock Lielbritānijā un New Century Financial  Savienotajās Valstīs kraha.

Protams, nevar vienkārši paņemt un atzīmēt jaunas krīzes sākumu savā kalendārā. Lieta tā, ka nepatikšanas, un dažreiz lielas, notiek ar apskaužamu regularitāti. Bez tam, daži jaunās krīzes vēstneši mums jau ir.

Starptautiskais Valūtas Fonds, kas oktobrī publicēja savu ikgadējo atskaiti par pasaules finanšu stabilitāti, visu sapratis pareizi. Tas neceļ trauksmi, taču ir nedaudz nobažījies. Īstermiņa riski, pateicoties izejvielu aktīvu cenu kāpumam stimulu paplašināšanas iespējām virknē attīstīto ekonomiku, ir pagaisuši. Taču vidējā perspektīvā situācija izskatās trauksmaina. SVF vērš uzmanību uz politisko spriedzi, kas traucē efektīvi risināt ekonomiskās problēmas; dažu finanšu institūtu bīstamais stāvoklis jaunattīstības tirgos un augsto jaunattīstības tirgu korporatīvā sektora atkarību.

Lēnām briestošajām problēmām ir tieksme zināmā laikā uzkrāties taču rezultātā viss beidzas ar krīzi. Taču parāds, kas bez šaubām ir neatņemama jebkuras finanšu krīzes sastāvdaļa, ātri aug. Pēc SVF datiem, šobrīd valsts un privātā sektora parāds, neskaitot finanšu sektora kompānijas, sasniedzis vēsturiskos maksimumus  – 22% no pasaules IKP.

Parāds dzen ekonomiku, taču tajā pat laikā aizņēmējus padara ievainojamākus. Viņi turpina ņemt kredītus, pat ja vairs nav spējīgi par tiem maksāt. Defolta gadījumā cieš kreditori, citi arī nemaksā par savām saistībām, tādā veidā domino kauliņi sāk krist viens aiz otra.

Šobrīd bankas pamatā ir daudz stabilākas, nekā iepriekšējai finanšu krīzei sākoties, taču ir arī būtiski izņēmumi. Vācijas lielākā kreditora, Deutsche Bank, akcijas kritušās par 62% salīdzinot ar 2015. gada maksimumiem, savukārt bankas izpilddirektors Džons Kraijans pagaidām atsakās no acīmredzamā lēmuma – jaunas akciju emisijas, kas varētu stabilizēt kompānijas stāvokli. Vācijas valdība bija kategoriski pret Austrumeiropas banku glābšanu un nedomā piekāpties arī savai bankai. Tikmēr problemātisko kredītu apjoms Itālijas banku bilancē ir vienāds ar 1/4 valsts IKP.

Pat ASV investori neuzskata bankas par drošākām kā pirms krīzes, tā liecina atskaite, ko publicējis bijušais finanšu ministrs Larijs Sammerss. Viņš norāda, ka lielo amerikāņu banku akcijas ir pārāk lētas, tas nozīmē, ka uzticība tām ir sagrauta. Krīzes laikā tām būs grūti segt savus parādus uz aktīvu likvidācijas rēķina.

Arī ļoti zemas procentu likmes pazemina to spēju pretoties pretoties krīzei; samazina rentabilitāti, kas bankām nepieciešama drošības spilvena veidošanai. Un runa nav tikai par likmju līmeni, svarīga loma ir arī starpībai starp īstermiņa likmēm, ar kurām kreditējas bankas, un ilgtermiņa, ar kurām tās pašas izsniedz kredītus.

2018. gadā stājas spēkā divi jauni likumi, taču, tā kā bankas jau sāks tiem gatavoties, tad mēs to sekas uz savas ādas jutīsim jau 2017. gadā. Vienu no tiem sagatavojusi Beļģijas banku uzraudzības komiteja, stingri ierobežojot bankām pieejamo kredītplecu. Otrs pieprasa paātrināt gaidāmo zaudējumu atzīšanas procedūru. Šiem noteikumiem vajadzētu paaugstināt banku drošību, taču tajā pat laikā šādi tiek samazināta to peļņa. Diez vai tās kļūs stabilākas, ja centīsies izlīst caur adatas aci un iztikt bez akcionāru kapitāla piesaistes.

Un tomēr, pēc BNY Mellon apakšnodaļas galvenā ekonomista Vincenta Reinharta teiktā, tas viss nekādi nav salīdzināms ar to, kas gaida banku sistēmas ēnu pusi. Doda-Franka likums no 2010. gada nespēja reformēt Volstrītu, jo operāciju izmaksu pieaugums tradicionālajā banku sektorā izprovocēja naudas aizplūšanu uz mazāk pelēkām bankām.

Taču lielākie draudi nāk no Ķīnas.

Ekonomika, uz apjomīgās korporatīvā un privātā segmenta kreditēšanas rēķina, augusi pārāk strauji. Valdība jau paziņojusi par plāniem samazināt aizņemto līdzekļu daļu valsts ekonomikā, kaut gan pagaidām nav skaidrs, vai lietas ies tālāk par solījumiem.

Ķīnas bankas ir potenciāls detonators”,

– apgalvo Samuels Melouns no Moody’s Analytics. Viņš izanalizējis pasaules lielāko banku apmērus, ievainojamību un savstarpējo atkarību un nonācis pie secinājuma, ka pirmkārt trieciens skars visus Ķīnas Dienvidaustrumāzijas kaimiņus, jo īpaši Singapūru. Ķīnas ēnu banku sistēma ir milzīga un līdz galam neizpētīta, bet tās zaudējumi var ātri pārmesties uz tradicionālo banku sektoru.

Villems Biters, Citigroup galvenais ekonomists, intervijā augtās biznesa skolas žurnālam Cheung Kong Pekinā paziņoja, ka valstī valdība spējīga apturēt pilna mēroga krīzi, taču tā diez vai sāks risināt galveno parāda problēmu līdz partiju vēlēšanām, kas plānotas 2017. gada rudenī. Nelaime tā, ka krīzes procesi tik ilgi negaidīs.

, , , ,

Patika raksts!?
Padalies!

Saistītie raksti

Reklāma

Cenas un standarti
Tālrunis +37126443969
E-pasts: administracija@treideri.lv

Treideri.lv