Centrālās bankas zaudē kontroli pār ekonomiku

Treideri.lv | 17. februāris 2020 14:28
Centrālās bankas zaudē kontroli pār ekonomiku

Monetārā politika nav spējīga pasargāt ekonomiku no jebkuriem satricinājumiem

Priekšstats par to, ka centrālās bankas spēj atrisināt jebkuras tirgos radušās problēmas, bez šaubām, ir viens no bīstamākajiem pasaulē. Pēc koronavīrusa uzliesmojuma Ķīnā tas pārvēršas par kaut kādu parodiju. Protams, monetāro stimulu perspektīva pēdējā gada laikā veicināja investoru uzticību, veicinot akciju cenu apjomīgu pieaugumu un būtisku finansiālo apstākļu uzlabošanos.

Taču centrālo banku ierēdņi uztur ilūziju, ka viņi var atrisināt arī citas problēmas, pastāvīgi runājot par riskiem, kas ietilpst viņu pilnvaru robežās.

Piemēram, visi ir vienisprātis, ka klimata izmaiņām būs nopietnas makroekonomiskas sekas, taču nav pilnībā skaidrs cik kokus politiķi spējīgi izglābt uz papildu obligāciju iegādes rēķina par €30 miljardiem mēnesī, vai kā Eiropas Centrālās bankas mērķa inflācijas rādītāju pārvērst grādos pēc Celsija globālās sasilšanas kontekstā.

Pat ja neņem vērā šādus apsvērumus, lai gan centrālās bankas joprojām būtiski ietekmē finanšu tirgus, to spēja ietekmēt reālo ekonomiku nenovēršami samazinās. Spriežot pēc dažādām analīzēm, pārejas robežas no monetārās stimulēšanas uz reālo ekonomikas sektoru sāka zust 2000-šajos gados.

Tas nenozīmē, ka monetārās politikas normalizēšana būtu neefektīva, bet uz rekordlielu kredītu pieaugumu un desmitgadīgas ienesīguma meklēšanas fona haoss, kas varētu radīt nozīmīgu likmju pieaugumu, iespējams, izrādīsies neierobežots. Un, jā, procentu likmju samazināšana var palielināt aktīvu vērtību. Bet visi nu jau neapzinātā līmenī cer uz atbalstu no centrālo banku puses.

Šķiet, ka investori uzskata, ka lielās centrālās bankas atbildēs uz koronavīrus izraisīto ekonomisko šoku ar turpmākiem stimuliem – faktoru, kas palīdzēja atdzīvināt tirgus. Taču ir grūti saprast, kā procentu likmes var mīkstināt krīzi veselības aprūpē.

Plašākā nozīmē, tagad labklājības pieaugums ir saistīts ar akcijām, nevis ar mājokļiem, un monetāro stimulu ietekme uz izdevumiem ir mazāka nekā jebkad. Tas ir godīgi gan pret patērētājiem, ņemot vērā, ka akcijas ir koncentrētas tikai pašu bagātāko aprindās, gan attiecībā pret biznesu.

Stimulu problēmas

Ekonomisti vēlas ticēt, ka zemākas procentu likmes stimulē investīcijas un mudina cilvēkus ātrāk tērēt uzkrājumus, neatliekot izdevumus uz nākotni. Tomēr empīriskie pētījumi neapstiprina saistību starp kapitāla izmaksām un aizņēmumu vērtību. Varbūt pagājušajā gadā monetārajiem stimuliem bija liela loma, taču tagad to nozīme ir mazinājusies.

Izdevumi par ilgstošas lietošanas patēriņa precēm, piemēram, automobiļiem, veļas mašīnām un pat mājokļiem, vienmēr bijusi visjutīgākā ekonomikas daļa monetārās politikas ietvaros, tomēr šo sektoru īpatsvars iekšzemes kopproduktā samazinājās gan ASV, gan citās bagātajās valstīs.

Šķiet, ka, ja stimuli liks cilvēkiem pārnest izdevumus uz agrākiem termiņiem, tad zemo procentu likmju desmitgade beigu beigās zaudēs efektivitāti. Iespējams, ka vairs nav palicis neviens patērētājs, kuru var mudināt uz izdevumiem – tāds iespaids rodas autobūves sfērā, kur pieprasījums ir krities, jo klienti pārstājuši ņemt kredītus. Vienkāršāk sakot, patērētājiem ir nepieciešams ierobežots automašīnu skaits.

Arī tradicionālā saistība starp reālajām procentu likmēm un personiskajiem uzkrājumiem ir izjaukta. Dažās valstīs ir pat pretējs efekts. Vācijas CB nesenie pētījumi liecina, ka patērētāji dažās Eirozonas valstīs samazinās izdevumus atbildot uz procentu likmju samazināšanu, jo zaudējumi bankas noguldījumos pārspēj jebkādu vēlmi palielināt izdevumus. Šī nobīde ir ievērojama Vācijā, kur, pretēji izplatītajam viedoklim ārvalstu finanšu medijos, protests pret ECB politiku nav tikai ideoloģijas jautājums.

Otra problēma ir tāda, ka jauna nopietna ekonomiskā satricinājuma gadījumā – vai tas būtu koronavīruss vai kas cits – centrālās bankas nevar samazināt likmes tik ļoti, cik tas bija nepieciešams pagātnē. Iepriekšējo recesiju laikā likmes samazinājās vismaz par 5 procentpunktiem jeb 500 bāzes punktiem, nevis 0 -175 b.p., kas pieejami šodien.

Pilnīgi saprotams, ka amerikāņu FRS nevēlas eksperimentēt ar negatīvajām procentu likmēm. Pat Eiropas centrālās bankas, kas ir sasniegušas negatīvas likmes depozītiem, diez vai turpinās šādu politiku. Tās saprot, ka šie eksperimenti drīz zaudēs izdevīgumu.

Oficiālais lēmums

Šīs problēmas oficiālais risinājums paredz vēl agresīvāku reakciju, kad rodas konkrēts risks. Centrālās bankas cer, ka no esošā arsenāla stingrākas izmantošanas viņi varēs izveidot papildu telpu manevriem politikā.

Divi bijušie FRS priekšsēdētāji, Bens Bernanke un Dženeta Jellena, nesen izskaidroja šo stratēģiju. Šī ideja ir tieši saistīta ar tagadējo ierēdņu rīcību visā pasaulē, ņemot vērā straujo pagriezienu stimulu virzienā 2019. gadā.

Investori atbalsta šo jauno īpaši jutīgo pieeju risku pārvaldīšanai, jo, viņuprāt, tas nozīmē, ka tad, kad kaut kas nav tā, viņi var paļauties uz monetārajiem stimuliem. Viņi nesaprot, ka tā ir vājības atzīšana, nevis spēka demonstrēšana.

, ,

Patika raksts!?
Padalies!

Saistītie raksti

Reklāma

Cenas un standarti
Tālrunis +37126443969
E-pasts: administracija@treideri.lv

Treideri.lv